Līdz ar strukturēto elektronisko rēķinu ieviešanu uzņēmumos un prasību šos rēķinus iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā aktualizējies jautājums par avansa rēķiniem, uz kā pamata bieži vien tiek veikti maksājumi. Starp grāmatvežiem klejo mīts, ka avansa rēķins ir obligāti jāsagatavo strukturētā formā, citādi samaksu nav iespējams veikt. Vai avansa pieprasījums ir jāuzskata par attaisnojuma dokumentu tikai tādēļ vien, ka ir ieviesti strukturētie rēķini? 

Šis ir ļoti interesants un mūžīgs jautājums – kopš strādāju par grāmatvedi, tas ir bijis aktuāli vienmēr. Teikšu godīgi: ja grāmatvedis ir mācījies pamatus, viņš noteikti zina atbildi. Taču ļoti daudzi grāmatveži izauguši uzņēmumā no dažādām pozīcijām. Savukārt citi “piespiedu kārtā” kļuvuši par grāmatvežiem, jo paši sākuši uzņēmējdarbību un sev zināmu iemeslu dēļ nav ņēmuši palīgos profesionālu grāmatvedi. Es neesmu skaitījusi, cik cilvēku apmeklējuši manus seminārus, kursus, lekcijas, bet skaidrs, ka pa šiem gadiem to bijis daudz. Un joprojām ir tādi, kas jautā: vai tad avansa rēķini nav jāgrāmato?

Kad runa ir par avansiem/priekšapmaksu, ir skaidrs, ka runa nav par darījumu. Kur ir problēma? Tajā, ka normatīvajos aktos nav skaidri aprakstīts un paskaidrots, kas ir avansa rēķins, kāda tam ir loma un vai tam var piemērot attaisnojuma dokumenta statusu.

Digitālajā laikmetā, kad grāmatvedībā arvien vairāk ienāk elektroniskie dokumenti, bija nepieciešamas pārmaiņas arī normatīvajā bāzē. Tās tika sagaidītas 2025.gadā, kad Grāmatvedības likumā (GL) un tā normu skaidrojošajos noteikumos tika ieviests termins “avansa rēķins”. Tas gan ir saistībā ar strukturēto rēķinu sagatavošanu un apriti, tomēr būtisks solis, lai izskaidrotu avansa rēķinu būtību.