2018.gadā VID iedibināja jaunu praksi nesamaksāto nodokļu piedziņas jomā, kas pārkāpj Administratīvā procesa likumā (APL) nostiprinātos principus un komersantu tiesības, kā arī vispārīgo tiesisko regulējumu konkrētajā sfērā, informē MindLink.lv.

Situācijas apraksts

SIA “B” ir nesamaksāts nodokļu parāds, un Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzsāk piedziņu pret uzņēmumu.

Tā kā SIA “B” rīcībā esošo naudas līdzekļu un aktīvu nepietiek, lai pilnā apmērā samaksātu nodokļu parādu, VID vēršas pie uzņēmuma darījumu partnera SIA “C” ar brīdinājumu par saimnieciskās darbības apturēšanu un rīkojumu par naudas līdzekļu apķīlāšanu un pārskaitīšanu, kurā norāda, ka tiek apķīlāti visi SIA “B” naudas līdzekļi, kas atrodas pie SIA “C,” vienlaikus dodot SIA “C” rīkojumu piedzenamās summas robežās ieskaitīt VID norādītajos kontos maksājumus, kas SIA “B” pienākas no SIA “C.” 

Prasību neizpildes gadījumā VID draud izslēgt SIA “C” no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra un apturēt saimniecisko darbību, jo šāda nepakļaušanās tiks uzskatīta par izvairīšanos no nodokļu samaksas. 

VID rīcība 

Neraugoties uz VID brīdinājumā un rīkojumā izteiktajiem draudiem, SIA “C” veica maksājumus SIA “B” par saņemtajiem pakalpojumiem.

Konstatējot, ka pēc brīdinājuma un rīkojuma saņemšanas SIA “C” veicis maksājumu SIA “B,” VID šo rīcību uzskatīja par izvairīšanos no nodokļu samaksas un nolēma apturēt SIA “C” saimniecisko darbību.

Šādā situācijā vienīgā iespēja operatīvi atjaunot VID apturēto SIA “C” saimniecisko darbību ir samaksāt VID rīkojumā norādīto summu valsts budžetā, jo apstrīdēšanai un tiesvedībai nepieciešamais laiks ir nesamērīgi ilgs, savukārt komersanta darbības izbeigšana un izslēgšana no komercreģistra norisinās trīs mēnešu laikā no tā saimnieciskās darbības apturēšanas dienas.

Tiesiskā regulējuma analīze

Pirmkārt, neskatoties uz to, ka savā brīdinājumā VID atsaucas uz Civilprocesa likuma 599.pantu, norādot, ka VID ir visas tiesu izpildītāja tiesības, VID faktiski nav ievērojis Civilprocesa likumā noteikto izdotā rīkojuma izpildes kārtību.

Civilprocesa likuma 551.panta 1. un 2.daļa, uz kuru citstarp mēdz atsaukties VID, nosaka, ka tiesu izpildītāja prasības un rīkojumi, izpildot tiesu spriedumus un citus nolēmumus, ir obligāti juridiskām personām. Ja tiesu izpildītāja prasības vai rīkojumi netiek izpildīti, tad tiesu izpildītājs par to sastāda aktu un iesniedz tiesai, lai tā izlemtu jautājumu par atbildību.

No tā izriet, ka jautājums, vai SIA “C” ir izpildījusi VID kā izpildes veicējas prasības un rīkojumus, ir vispārējās jurisdikcijas tiesas, nevis VID kompetence. Tātad pēc būtības VID ar šādiem lēmumiem pārkāpj savas kompetences robežas, tiesas vietā izlemjot jautājumu, vai SIA “C” ir pārkāpusi izpildes ietvaros veiktos pieprasījumus un rīkojumus.

Līdz ar to nav tiesiska pamata apgalvot, ka SIA “C” ir pārkāpusi VID prasības un rīkojumus.

Otrkārt, savā brīdinājumā VID atsaucas uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.1panta 1.daļu, kura nosaka, ka VID ir tiesības apturēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, ja tas izvairījies no nodokļu samaksas.

Šis tiesiskais regulējums ir par izvairīšanos no nodokļu samaksas. Tā kā objektīvi nepastāv strīds par SIA “C” nodokļu samaksas pienākumu, bet gan par izpildu darbībām, šis regulējums nav attiecināms uz SIA “C”. 

No rīkojuma satura izriet, ka piedzenamā naudas summa ir SIA “B” nodokļu parāds, par kura samaksu ir atbildīga SIA “B.” SIA “C” nav pienākuma segt cita komersanta nokavētos nodokļu maksājumus. 

Rīkojumā minētā naudas summa nav nodoklis, ko SIA “C” būtu pienākums iemaksāt valsts budžetā, bet gan VID apķīlāta naudas summa. Šādas apķīlātas summas neieskaitīšanu valsts budžetā nevar uzskatīt par izvairīšanos no nodokļu samaksas. 

Secinājumi

VID neievēro piedziņas procesa tiesisko regulējumu, patvaļīgi vērtējot komersantu rīcību un izmantojot maldīgu secinājumu par komersanta izvairīšanos no nodokļu samaksas kā pamatu turpmāko prettiesisko darbību veikšanai, t.i., saimnieciskās darbības apturēšanai.

Šie apstākļi norāda uz VID nepamatotu un prettiesisku rīcību, kuras rezultātā VID faktiski piespiež tādus komersantus kā SIA “C” veikt valsts budžetā maksājumus, kurus tiem nav pienākuma veikt, tādējādi radot tiem mantiska rakstura zaudējumus.

Šādos gadījumos, pat nepamatoti samaksājot valsts budžetā no sadarbības partneriem piedzenamās summas, komersants kopā ar pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu ir tiesīgs celt prasību pret VID par zaudējumu atlīdzināšanu atbilstoši APL 8.nodaļai.

Tā kā šāda VID piedziņas prakse ir jauna, judikatūra šajā jautājumā vēl nav izveidota, bet pieteikumi tiesā ir iesniegti, un cerams, ka tiesu instances ieviesīs skaidrību nodokļu piedziņas jautājumos.