Apstāklis, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NIL likuma) subjekts klientu identificējošo informāciju ir ieguvis no publiski pieejama avota, neatbrīvo to no pienākuma pienācīgi dokumentēt iegūto informāciju, lai citstarp uzraugošajai iestādei pierādītu, ka likuma subjekts ir izpildījis likumā noteiktos pienākumus, un lai attiecīgi uzraugošā iestāde to varētu pārbaudīt un pārliecināties par to, tā savā 2023.gada 29.decembra spriedumā lietā SKA-204/2023 lēmis Senāts.
NIL likuma subjektam ikvienā gadījumā jānoskaidro klienta patiesais labuma guvējs, un nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai pārliecinātos, ka noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs, jābūt balstītai uz likuma subjekta novērtējumu par savu klientu riskiem. Tādējādi likuma subjekta klientu riska novērtējums var ietekmēt veicamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par klienta patieso labuma guvēju. Attiecīgi klientam ar augstāku risku ir nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par patiesā labuma guvēja atbilstību. Tomēr no minētā likuma 18.panta normām neizriet, ka apstākļos, kad likuma subjekts savu klientu risku novērtējis kā zemu, likuma subjekts vispār ir atbrīvojams no pienākuma veikt jebkādas darbības, lai pienācīgi pārliecinātos par klientu patiesajiem labuma guvējiem. Tieši pretēji – jebkura likuma subjekta pienākums ir ne tikai noskaidrot, bet arī pārliecināties par noskaidrotā patiesā labuma guvēja atbilstību, tostarp iegūstot šo informāciju minētā likuma 18.panta 3.daļā paredzētajā kārtībā.
Atbilstoši Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma normām, Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajām personām ir pienākums veikt vairāku pasākumu kopumu, lai novērstu šo personu iesaistīšanos starptautisko un nacionālo sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā, kā arī izvairīšanos no to izpildes. Šo pienākumu izpilde nodrošina citstarp to, ka uzraugāmā persona neuzsāk gadījuma rakstura darījumus vai neturpina darījumus ar personu, kas pakļauta starptautiskajām vai nacionālajām sankcijām. Tas savukārt nozīmē, ka minētā likuma subjektam gan pirms darījuma attiecību nodibināšanas, gan darījuma attiecību laikā jāveic regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, vai klients, tā patiesais labuma guvējs vai pārstāvis nav pakļauts sankcijām.
Minētā likuma subjekta deklaratīvā norāde par klientu pārbaudi sankciju sarakstos, bez jebkādiem citiem šo pārbaudi apstiprinošiem pierādījumiem, nav pietiekams pamats, lai konstatētu, ka attiecīgā pārbaude patiešām tika veikta un nav pieļauts Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 13.1panta pārkāpums.
