Lai arī jau pirmā advente aizvadīta un oficiāli ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tomēr vēl jāpaspēj atskatīties uz “iFinanses” novembrī lasītāko rakstu TOP3!
1.vieta – jauna kārtība PVN pārmaksas atgūšanai
Novembra drēgnumā topa virsotni ir iekarojusi zvērinātas advokātes Alisas Leškovičas publikācija “PVN pārmaksa. Vairs nebūs kā iepriekš” par Senāta 2023.gada 9.oktobra spriedumu lietā A42-00784-23/3, ar kuru tika mainīta kārtība, kā turpmāk Valsts ieņēmumu dienests (VID) un tiesa skatīs lietas par nodokļu maksātāju tiesībām atgūt pārmaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Alisa Leškoviča norāda: “Daudzus gadus valdīja uzskats, ja persona lūdz PVN pārmaksu atmaksāt vai novirzīt citu nodokļu nomaksai, tad persona pēc būtības lūdz piešķirt sev vēl nepiemītošas tiesības uz šo PVN pārmaksu, tādēļ VID atteikums (jebkādu iemeslu dēļ) PVN atmaksāt neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī. Līdz ar to, ja VID atteica PVN atmaksu, persona varēja jebkurā laikā vēlreiz vērsties ar iesniegumu iestādē, atkārtoti lūdzot izdot labvēlīgu lēmumu, ar kuru tiek atzītas personas tiesības uz samaksātā PVN atskaitīšanu priekšnodoklī un pārmaksātā PVN atmaksu.”
Analizējot pieņemto Senāta spriedumu, A.Leškoviča secina: “Senāts mainījis iepriekš pieņemto prakse un turpmāk:
- PVN pārmaksa ir nodokļa maksātāja īpašums jeb finanšu līdzekļi, kuri atgriežami nodokļu maksātājam, tos vai nu ieskaitot viņam esošo valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī atmaksājot;
- šo līdzekļu paturēšana valsts rīcībā, attiecīgajā laika posmā liedzot iespēju nodokļu maksātājam ar tiem rīkoties, ir tiesību ierobežojums uz īpašumu;
- lai arī nodokļa maksātāja saistības pret budžetu var veidoties gan ar plusa, gan mīnusa zīmi, to pamats ir noteikti darījumi. Ikviena darījuma izslēgšana no aprēķina, samazinot atskaitāmo priekšnodokli, vienlīdz nelabvēlīgi izmaina nodokļu maksātāja tiesisko situāciju;
- tas, vai tādējādi tiek palielinātas nodokļa maksātāja saistības pret valsts budžetu vai samazinātas valsts budžeta saistības pret nodokļa maksātāju pārmaksas atmaksas atteikuma gadījumā, būtībā nav izšķiroši, novērtējot lēmuma nelabvēlīgo ietekmi uz nodokļa maksātāja tiesībām;
- VID, neapstiprinot un neatmaksājot pārmaksu, būtībā nevis atsaka izdot labvēlīgu administratīvo aktu par tiesībām uz pārmaksas atmaksu (šādas tiesības nodokļu maksātājam pastāv jau uz darījumu un deklarāciju pamata), bet gan izdod nelabvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru atsaka atzīt un īstenot šīs tiesības;
- likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1pants paredz, ka pārmaksātās nodokļu summas dzēš, ja VID pieņēmis lēmumu atteikt pārmaksātās nodokļu summas atmaksāšanu un minētais lēmums stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams vai stājies spēkā attiecīgs tiesas nolēmums. Šī norma neapšaubāmi norāda uz lēmuma par pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu kā nelabvēlīga administratīvā akta dabu;
- neatkarīgi no tā, vai ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegumu ir pamatots lēmums par papildu nodokļa aprēķinu vai nodokļa pārmaksas apstiprināšanas un atmaksas atteikums, VID tas ir jāuztver kā nodokļa maksātājam piemītošu un likumā noteikti paredzētu tiesību liegšana, kas pamatojama kā nelabvēlīgs administratīvais akts.”
Tātad, ja VID, veicot PVN deklarāciju pārbaudi, atsaka atzīt personas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu un PVN pārmaksas atmaksu, tad šāds lēmums turpmāk tiks pielīdzināts VID audita lēmumam. Ja likumā noteiktajā laikā persona neapstrīdēs šo lēmumu, tas kļūs neapstrīdams.
Senāta pieņemtās izmaiņas maina arī kārtību tiesā. A.Leškoviča norāda: “Mainās kārtība, kādā tiesa turpmāk veiks kontroli pār šādiem VID lēmumiem neatzīt personas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu un pārmaksātā PVN atmaksu. Tā kā šādi VID lēmumi turpmāk tiks uzskatīti par negatīviem administratīvajiem aktiem, tiesa būs ierobežota vērtēt tādu pamatojumu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, kas nav norādīts administratīvajā aktā.”
Vai turpmāk gaidāms vilnis ar VID lēmumiem, kuros atteikta administratīvo procesu uzsākšana no jauna, jo sākotnējais VID atteikums atzīt PVN atskaitīšanas tiesības netika apstrīdēts? Dzīvosim, redzēsim.
2.vieta – korekcija deklarācijā, saņemot kredītrēķinu
Grāmatvedības tēmu šī mēneša topā pārstāv Ievas Aizsilas publikācija “Korekcija deklarācijā, saņemot kredītrēķinu”, kurā apskatīts, kā saņemtais kredītrēķins jānorāda UIN deklarācijā un kura taksācijas perioda deklarācijā jāveic korekcijas.
Sākotnēji I.Aizsila atgādina: “Kredītrēķins ir finanšu dokuments, ko izsniedz piegādātājs, lai samazinātu pircēju parādu, tādējādi nodrošinot pareizu un precīzu finanšu uzskaiti. Kredītrēķinu parasti izsniedz pēc pasūtījuma atcelšanas, rēķina kļūdas vai nozaudētas vai bojātas preces. Kredītrēķinu var izmantot arī lai pilnībā vai daļēji atmaksātu darījumu, lai samazinātu darījuma cenu, kā darījuma cenas atlaidi, pirkuma anulēšanu, preču saņemšanu atpakaļ vai saņemtā avansa atmaksu. Šāda veida atlaide jeb koriģējošs nodokļa rēķins (kredītrēķins) tiek piemērota tikai tad, kad puses par to ir vienojušās.”
Attiecībā uz korekcijā, kas jāveic deklarācijās, Ieva Aizsila norāda: “Saņemot kredītrēķinu, ar kuru preču pārdevējs vēlas izlīdzināt jeb koriģēt nepareizi izrakstītu rēķinu un kura darījums ir saistīts ar saimnieciskās darbības izdevumiem, tas netiek atsevišķi norādīts vai koriģēts UIN deklarācijā. Tomēr kredītrēķinam ir būtiska ietekme uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarāciju. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.40 “Noteikumi par pievienotās vērtības nodokļa deklarācijām” 3.punktu reģistrēts nodokļa maksātājs tās atlaides vērtību, kas piešķirta pēc konkrēto preču un pakalpojumu saņemšanas, norāda deklarācijā par taksācijas periodu, kurā atlaide ir piemērota. Tāpat arī abām darījuma pusēm savstarpēji jāsaskaņo kredītrēķins, uz kura pamata deklarācijās tiek veiktas PVN korekcijas – palielinājums/samazinājums –, lai abām pusēm PVN deklarācijā šis darījums būtu norādīts korekti.”
Eksperte norāda, ka “citādi būtu situācijā, ja saņemtais kredītrēķins būtu izsniegts par precēm vai pakalpojumu, kas nav saistīti ar saimnieciskās darbības izdevumiem. Šādā gadījumā UIN deklarācijā būtu jāveic attiecīgā mēneša deklarācijas korekcija.” Ņemot vērā, ka situācijas var būt atšķirības, ļoti rūpīgi sekojam līdzi darījumu dokumentācijai.
3.vieta – IIN no personīgās mantas pārdošanas
Lasītāko publikāciju virsotni šoreiz noslēdz lasītāja iesūtītais jautājums: “Vai fiziskai personai ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) par personīgās mantas pārdošanu juridiskai personai? Kā noformēt šādu pārdošanas darījumu?”. Atbildi uz šo jautājumu sniedz SIA “PricewaterhouseCoopers” nodokļu konsultanti Madara Hmeļevska un Aleksandrs Afanasjevs publikācijā “IIN nomaksa, pārdodot personīgo mantu”.
Nodokļu konsultanti norāda, ka “saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) 9.panta 1.daļas 19.2punktu vispārējā gadījumā personai nerodas pienākums veikt IIN nomaksu par personīgās mantas pārdošanu, ja darījuma veikšana nav uzskatāma par saimniecisko darbību. Likumā par IIN ir noteikti trīs gadījumi, kad fiziskajai personai piederošas kustamas lietas tiek apliktas ar nodokli. Attiecīgi pārdošanas ienākums būs apliekams ar nodokli, ja gūti ienākumi no:
- pārdošanai izgatavotas vai iegādātas lietas (ķermeniskas vai bezķermeniskas) pārdošanas (pielīdzināma saimnieciskai darbībai);
- kapitāla pieauguma un pārējā ienākuma no kapitāla (attiecīgi, nekustamais īpašums nevar tikt uzskatīts par personīgo mantu);
- metāllūžņu pārdošanas.”
Tikpat svarīgi ir arī dokumenti, kas apstiprina notikušo darījumu. Šī iemesla dēļ nodokļu konsultanti atgādina: “Lai apliecinātu pārdošanai paredzētās kustamās mantas piederību konkrētai fiziskai personai, atkarībā no darījuma lieluma un vērtības var sagatavot dažādus dokumentārus pierādījumus. Viens no tiem ir pirkuma līgums, kur pārdevējs rakstiski var apliecināt kustamās mantas īpašumtiesības. Papildus pirkuma līgumam nereti tiek sagatavots pieņemšanas-nodošanas akts, lai pierādītu darījuma raksturu un identificētu īpašumtiesību maiņu.”
Esam uzmanīgi gan nodokļu aprēķinos, gan uz slidenajām ielām, gaidot decembra lasītāko TOP3!