Kad svētki aiz muguras un laiks skatīties jaunā 2024.gada mērķu virzienā, varam vēl atskatīties uz “iFinanses” decembrī lasītāko rakstu TOP3!

1.vieta – jauna kārtība PVN pārmaksas atgūšanai

Pirmajā vietā ierindojusies zvērinātas advokātes Alisas Leškovičas publikācija “PVN pārmaksa. Vairs nebūs kā iepriekš” (iFinanses.lv, 24.11.2023.) par Senāta 2023.gada 9.oktobra spriedumu lietā A42-00784-23/3, ar kuru tika mainīta kārtība, kā turpmāk Valsts ieņēmumu dienests (VID) un tiesa skatīs lietas par nodokļu maksātāju tiesībām atgūt pārmaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN).

Alisa Leškoviča norāda: “Daudzus gadus valdīja uzskats, ja persona lūdz PVN pārmaksu atmaksāt vai novirzīt citu nodokļu nomaksai, tad persona pēc būtības lūdz piešķirt sev vēl nepiemītošas tiesības uz šo PVN pārmaksu, tādēļ VID atteikums (jebkādu iemeslu dēļ) PVN atmaksāt neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī. Līdz ar to, ja VID atteica PVN atmaksu, persona varēja jebkurā laikā vēlreiz vērsties ar iesniegumu iestādē, atkārtoti lūdzot izdot labvēlīgu lēmumu, ar kuru tiek atzītas personas tiesības uz samaksātā PVN atskaitīšanu priekšnodoklī un pārmaksātā PVN atmaksu.”

Analizējot pieņemto Senāta spriedumu, A. Leškoviča secina: “Senāts mainījis iepriekš pieņemto praksi un turpmāk:

  • PVN pārmaksa ir nodokļa maksātāja īpašums jeb finanšu līdzekļi, kuri atgriežami nodokļu maksātājam, tos vai nu ieskaitot viņam esošo valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī atmaksājot;
  • šo līdzekļu paturēšana valsts rīcībā, attiecīgajā laika posmā liedzot iespēju nodokļu maksātājam ar tiem rīkoties, ir tiesību ierobežojums uz īpašumu;
  • lai arī nodokļa maksātāja saistības pret budžetu var veidoties gan ar plusa, gan mīnusa zīmi, to pamats ir noteikti darījumi. Ikviena darījuma izslēgšana no aprēķina, samazinot atskaitāmo priekšnodokli, vienlīdz nelabvēlīgi izmaina nodokļu maksātāja tiesisko situāciju;
  • tas, vai tādējādi tiek palielinātas nodokļa maksātāja saistības pret valsts budžetu vai samazinātas valsts budžeta saistības pret nodokļa maksātāju pārmaksas atmaksas atteikuma gadījumā, būtībā nav izšķiroši, novērtējot lēmuma nelabvēlīgo ietekmi uz nodokļa maksātāja tiesībām;
  • VID, neapstiprinot un neatmaksājot pārmaksu, būtībā nevis atsaka izdot labvēlīgu administratīvo aktu par tiesībām uz pārmaksas atmaksu (šādas tiesības nodokļu maksātājam pastāv jau uz darījumu un deklarāciju pamata), bet gan izdod nelabvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru atsaka atzīt un īstenot šīs tiesības;
  • likuma “Par nodokļiem un nodevām” 25.1pants paredz, ka pārmaksātās nodokļu summas dzēš, ja VID pieņēmis lēmumu atteikt pārmaksātās nodokļu summas atmaksāšanu un minētais lēmums stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams vai stājies spēkā attiecīgs tiesas nolēmums. Šī norma neapšaubāmi norāda uz lēmuma par pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu kā nelabvēlīga administratīvā akta dabu;
  • neatkarīgi no tā, vai ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegumu ir pamatots lēmums par papildu nodokļa aprēķinu vai nodokļa pārmaksas apstiprināšanas un atmaksas atteikums, VID tas ir jāuztver kā nodokļa maksātājam piemītošu un likumā noteikti paredzētu tiesību liegšana, kas pamatojama kā nelabvēlīgs administratīvais akts.”

Tātad, ja VID, veicot PVN deklarāciju pārbaudi, atsaka atzīt personas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu un PVN pārmaksas atmaksu, tad šāds lēmums turpmāk tiks pielīdzināts VID audita lēmumam. Ja likumā noteiktajā laikā persona neapstrīdēs šo lēmumu, tas kļūs neapstrīdams.

Senāta pieņemtās izmaiņas maina arī kārtību tiesā. A. Leškoviča norāda: “Mainās kārtība, kādā tiesa turpmāk veiks kontroli pār šādiem VID lēmumiem neatzīt personas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu un pārmaksātā PVN atmaksu. Tā kā šādi VID lēmumi turpmāk tiks uzskatīti par negatīviem administratīvajiem aktiem, tiesa būs ierobežota vērtēt tādu pamatojumu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, kas nav norādīts administratīvajā aktā.”

Vai turpmāk gaidāms vilnis ar VID lēmumiem, kuros atteikta administratīvo procesu uzsākšana no jauna, jo sākotnējais VID atteikums atzīt PVN atskaitīšanas tiesības netika apstrīdēts? Dzīvosim, redzēsim.

2.vieta – motivācija un nodokļi

Otrajā vietā ierindojas vecākās nodokļu konsultantes Kristīnes Tēras publikācija “Darbinieku motivācija un nodokļi” (iFinanses.lv, 17.11.2023.), kurā skaidrots par nodokļu atvieglojumu piemērošanu darbinieku īstermiņa motivācijas rīkiem.

“Darbinieka īstermiņa motivācijas rīki var būt personificēti vai domāti darbinieku kolektīvam, līdz ar to vispirms jāsaprot, vai īstermiņa motivācijas rīks tiks personificēts konkrētam darbiniekam vai arī tiks piedāvāts kolektīvi visam personālam.”

“Par darbinieku īstermiņa motivācijas rīkiem tiek uzskatīti darba devēja piedāvātie labumi, kurus iespējams izmantot 12 mēnešu periodā, visbiežāk vienā finanšu gadā. Darbinieku īstermiņa motivācijas rīki var būt, piemēram, apdrošināšanas polises, ēdināšana, apmaksāti dažāda veida izdevumi – labumi”, stāsta K. Tēra un atgādina arī par nodokļiem: “Atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) 8.panta 2.daļai pie ienākuma, par kuru jāveic iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālo iemaksu nomaksa, tiek pieskaitīta darba alga, prēmijas, vienreizēja un sistemātiska piemaksa un citi ienākumi, ko darbinieks saņem darba attiecību rezultātā no darba devēja. Saskaņā ar likuma par IIN 8.panta 15.daļu no ienākumiem, par kuriem maksā algas nodokli, izslēdz darba devēja apmaksātos koplīgumā noteiktos darbinieka ēdināšanas un ārstniecības izdevumus, ja netiek pārsniegti 480 eiro gadā (vidēji 40 eiro mēnesī) un darba devējs izpilda konkrētus nosacījumus.”

Savukārt izdevumi par īstermiņa motivācijas rīkiem, kas nav personificējami, bet tiek piedāvāti darbinieku kolektīvam kopumā, tiek uzskatīti par personāla ilgtspējas izdevumiem. Par šiem izdevumiem jāatceras Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 8.pantā noteiktie ierobežojumi – “personāla ilgtspējas izdevumi tiek atbrīvoti no uzņēmumu ienākuma nodokļa sloga, ja tie pārskata gadā nepārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gada kopējās darba ņēmējiem aprēķinātās bruto darba samaksas, par kuru veiktas sociālās iemaksas. Jāņem vērā, ka, piemērojot 5% atbrīvojumu attiecībā uz personāla ilgtspējas izdevumiem, pie šīs kopsummas tiek pieskaitīti arī uzņēmuma reprezentatīvie izdevumi, kas radušies taksācijas gadā.” Lai būtu ērtāk veikt šādu izdevumu uzskaiti, autore iesaka grāmatvedības sistēmā ieviest atsevišķus uzskaites kontus.

Lai motivēti darbinieki arī 2024.gadā!

3.vieta – neskaidrās darba laika uzskaites tabulas

Intereses vadīti pētījām, cik ilgi jāglabā darba laika uzskaites tabulas no darba, grāmatvedības un arhīvu normatīvo aktu puses. Ņemot vērā, ka šis jautājums interesēja ne tikai redakciju, bet arī lasītājus, tad nav nekāds pārsteigums, ka Ingas Zāles, Ilgas Robežnieces un Nataļjas Preisas kopīgā publikācija “Cik ilgi jāglabā darba laika uzskaites tabulas?” (iFinanses.lv, 08.12.2023) noslēdz šī mēneša topu.

Preisa analizēja Darba likumu un tiesu spriedumus un secināja: “Darba devējam būtu nepieciešams glabāt darba samaksas aprēķina un darba laika uzskaites dokumentus vismaz divus gadus, lai viņš būtu gatavs strīda gadījumā pamatot savus argumentus. Taču, ja prasība izsniegt darba samaksas aprēķinu, kurā ir ietverta informācija par nostrādātajām stundām, netika izpildīta, dokumentus būtu nepieciešams glabāt trīs gadus. Darba devējam ir jāpilda arī vispārējās dokumentu, īpaši grāmatvedības, glabāšanas prasības.”

Savukārt Inga Zāle apskatīja Grāmatvedības likumā minēto un secināja, ka: “Darba laika uzskaites tabulas pieskaitāmas pie algu aprēķinu dokumentiem un glabājamas 75 gadus, ja tabulas sastādītas pirms 1999.gada 1.janvāra, vai 10 gadus, ja tās sastādītas pēc šī datuma.”

Dokumentu un arhīvu pārvaldības eksperte I. Robežniece norādīja: “Izvērtējot darba laika uzskaites tabulas, jāņem vērā arī vēsturiskie aspekti saistībā ar šo dokumentu izmantošanu un lietderību pagātnē. Jāsecina, ka kopš 1990.gada darba laika uzskaites tabulu glabāšanas termiņš bija 5 gadi vēl saskaņā ar padomju Latvijas normatīvajos aktos noteikto. Savukārt 1996.gada 17.decembrī apstiprinātajā Valsts institūciju tipveida dokumentu glabāšanas termiņu sarakstā noteikts, ka darba laika uzskaites tabulai jāsaglabājas 5 gadus. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija 1997.gada 23.janvārī izdeva rīkojumu Nr.4 "Par "Valsts institūciju tipveida dokumentu glabāšanas termiņu saraksta ieviešanu", kurā noteikts, ka, veicot juridiskās personas dokumentu sakārtošanu, sākot no 1990.gada, jālieto sarakstā noteiktie dokumentu glabāšanas termiņi. No minētā izriet, ka darba laika uzskaites tabulu glabāšanas termiņš nav mainījies kopš 1990.gada, un tas ir 5 gadi.”

Kopsaucēju neatradām un atbilde par darba laika uzskaites tabulas glabāšanas termiņu joprojām paliek miglā tīta. Likumdevējiem vajadzētu šo pārskatīt, lai ir vienots princips.