Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka Civilprocesa likuma (CPL) norma par izpildīta sprieduma atcelšanu lietās par darba samaksas piedziņu neatbilst Satversmei, informē ziņu aģentūra BNS.
ST pārstāve Līna Kovalevska norādīja, ka lieta par CPL panta, kurā noteikts, ka "lietās par [..] darba samaksas piedziņu [..] sprieduma izpildīšanas pagrieziens pieļaujams, ja atceltais spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem", atbilstību Satversmē teiktajam, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā", kā arī Satversmē teiktajam, ka "ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību", ierosināta pēc dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecības uzņēmuma "RMB One" un līzinga kompānijas "DNB līzings" konstitucionālajām sūdzībām.
L.Kovalevska paskaidroja, ka abiem uzņēmumiem ir bijuši strīdi ar darbiniekiem par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku. Pirmās instances tiesas darbinieku prasības apmierināja, nosakot, ka spriedums izpildāms nekavējoties, izmaksājot darbiniekiem atlīdzību par darba piespiedu kavējumu. Apelācijas instances tiesas šos spriedumus atcēla.
"Civilprocesa likums citastarp regulē situācijas, kad izpildītais spriedums vēlāk tiek atcelts, proti, atbildētājam ir tiesības saņemt atpakaļ visu, kas no viņa ir nepamatoti piedzīts (sprieduma izpildīšanas pagrieziens). Tomēr atbilstoši apstrīdētajai normai lietās par darba samaksas piedziņu darba devējs var piedzīt no darbinieka nepamatoti samaksātos naudas līdzekļus tikai tad, ja darbinieks ir sniedzis tiesai nepatiesas ziņas vai viltotus dokumentus. Šā iemesla dēļ apelācijas instances tiesas noraidījušas sūdzību iesniedzēju lūgumus par spriedumu izpildīšanas pagriezienu," atzīmēja L.Kovalevska.
Tāpat L.Kovalevska pastāstīja, ka "šāds regulējums, pēc konstitucionālo sūdzību iesniedzēju domām, nepamatoti ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, jo atbildētājs (darba devējs) nevar panākt sev labvēlīga taisnīga sprieduma izpildīšanu, bet prasītājs (darbinieks), kura prasība ir noraidīta, varot nepamatoti iedzīvoties uz atbildētāja rēķina".
ST secinājusi, ka, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, likumdevēja līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, apstrīdētā norma aizsargā darbinieku, un mērķi nevar sasniegt ar citiem personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Pēc L.Kovalevskas klāstītā, ST nosprieda, ka labums, ko līdz ar darbinieku tiesību aizsardzību iegūst sabiedrība, ir mazāks par personas – darba devēja – tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
Kovalevska paskaidroja - ST norādījusi, ka procesuālās līdztiesības princips neliedz vienam procesa dalībniekam (piemēram, darbiniekam, kam ir nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība) piešķirt Satversmei atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu procesuālo aizsardzību.
"Likumdevējs normatīvajos aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem, ir darbiniekiem paredzējis virkni dažāda rakstura papildu tiesību. [..] Savukārt darba devēja tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus darba devējs nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis tiesai nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus dokumentus. Darba devēja tiesības atgūt bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības. Apstrīdētā norma nelīdzsvaro tiesības uz sprieduma efektīvu izpildi no vienas puses un darbinieka tiesību aizsardzību (saņemt nepieciešamos iztikas līdzekļus) no otras puses," teikts spriedumā.
Tādējādi ST atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes pantam, kurā noteikts, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā".
L.Kovalevska arī piebilda, ka ST ņēma vērā, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai mainītu normatīvo regulējumu. Tādēļ tā noteica, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 01.11.2015.
Savukārt attiecībā uz konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem norma zaudē spēku no sūdzību iesniedzēju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
