No alternatīvajiem jeb ārpus tiesas strīdu risināšanas veidiem, ar to tradicionāli saprotot pārrunas, mediāciju, samierināšanu un šķīrējtiesu, Latvijā ir jau sen ieviests un darbojas šķīrējtiesas institūts. Mediācijas institūts mūsu valstī ir salīdzinoši jauns alternatīvais strīdu risināšanas veids, kas pagaidām mērķtiecīgi attīstās pārsvarā nevalstiskajā sektorā. Veicinot sabiedrības izpratni par mediāciju, šajā rakstā tiks sniegts vispārējs pārskats par mediāciju procesu, kā arī apskatītas galvenās izmaiņas, kas sagaida civilstrīdu izskatīšanas sistēmu tuvākajā laikā.
Mediācijas jēdziens
Ar mediāciju parasti tiek saprasts tāds strīda risināšanas veids, kurā iesaistītās puses sadarbībā ar mediatoru brīvprātīgi cenšas panākt konflikta risinājumu ārpus formāliem tiesvedības procesiem. Mediācijas gaitā mediators organizē kopīgās un atsevišķās mediācijas sesijas līdz brīdim, kamēr tiek panākta visām pusēm pieņemama vienošanās. Kā tas ir definēts Eiropas mediatoru rīcības kodeksā, kurš tiek piemērots no 2004.gada jūlija, mediācija ir process, kurā divas vai vairāk puses apņemas iecelt trešo pusi (mediatoru), lai tā palīdzētu pusēm atrisināt domstarpības, panākot vienošanos bez tiesvedības.1
Diemžēl ir nācies saskarties ar nepareizu priekšstatu par mediāciju, atbilstoši kuram puses iesniedz mediatoram savus pierādījumus par strīda būtību un mediators tos vērtē. Tā nebūt nav. Mediācijas procesā mediators nerisina strīdu ar juridiskiem līdzekļiem – pierādījumiem, juridiskiem argumentiem, likuma normām utt. Pat ja mediācijas rezultātā tiek noslēgta juridiski saistoša vienošanās, faktiski mediators risina strīdu pilnīgi citā līmenī, tādēļ mediāciju nevajadzētu pielīdzināt strīda risināšanai tiesā vai šķīrējtiesā.
Mediācija tiek izmantota dažādiem mērķiem. Tā ļauj strīdā iesaistītajām pusēm iespēju noskaidrot konflikta būtību un tā cēloņus, izprast otras puses skatījumu uz strīda priekšmetu, noskaidrot visu konfliktā iesaistīto pušu svarīgākās intereses, izpētīt un novērtēt iespējamos situācijas risinājumus, kā arī nonākt pie visas puses apmierinošas vienošanās.2
Ar mediācijas palīdzību tiek risināti plaša diapazona konflikti dažādās sabiedriskās dzīves jomās. Šobrīd Latvijā mediācija pārsvarā tiek izmantota ģimenes tiesību jomā un likumā noteiktos gadījumos arī kriminālajās lietās. Savukārt valstīs, kurās ir ilgākas mediācijas tradīcijas un lielākā pieredze ārpus tiesas strīdu risināšanā, mediācija tiek efektīvi izmantota visdažādāko civiltiesisko (tostarp komerctiesisko) strīdu risināšanā.
Mediācijas process
Mediācijas procesu raksturo vairākas pazīmes, no kurām būtiskākās ir brīvprātīgums un konfidencialitāte. Ir jāņem vērā, ka nevienu pusi nevar piespiest vērsties pie mediatora risināt strīdu. Tā ir pašu konfliktā iesaistīto pušu iniciatīva savstarpēji sadarboties izlīguma panākšanai (pušu pašnoteikšanās princips). Puses var vienoties par mediācijas izmantošanu gan pirms strīda rašanās (piemēram, slēdzot līgumu tajā tiek ietverta mediācijas klauzula), gan arī pēc tam.
Turklāt arī pašā mediācijas procesa laikā pusēm ir jāsaglabā pietiekama iniciatīva un atvērtība strīda atrisināšanai. Mediatora uzdevums nav aizstāt strīdā iesaistītās puses un izlemt to vietā strīda risinājumu. Tieši otrādi – mediators nevar nevienai pusei uzspiest konkrētu risinājumu, bet tikai palīdzēt pusēm to atrast.
Otra būtiska mediācijas pazīme ir konfidencialitāte. Konfidencialitātes prasību uzdevums ir novērst, ka jebkāda informācija, kas tikusi apspriesta mediācijas procesa laikā, kā arī pats fakts, ka mediācija ir paredzēta vai ir notikusi, nenonāk atklātībā. Šo prasību ievērošana sniedz iesaistītajām pusēm drošības izjūtu, ka mediācijas process nesaasinās radušos strīdu un neradīs papildus riskus, ja tomēr netiks panākta vienošanās starp pusēm.
Jāatzīst, ka šobrīd normatīvā līmenī Latvijā nav pilnībā nodrošināta mediācijas konfidencialitāte (tajā skaitā aizliegums mediatoru nopratināt kā liecinieku saistībā ar mediācijas procesu). Šajā sakarībā jācer, ka tuvākajā laikā likumdevējs izstrādās attiecīgu likumdošanas iniciatīvu, lai novērstu šo problēmu. Līdz brīdim, kamēr šādas izmaiņas normatīvajā regulējumā nav pieņemtas, pusēm ir pašām jārūpējas par konfidencialitātes prasību noteikšanu un ievērošanu mediācijas procesā (piemēram, nosakot to līgumā par mediācijas procesu).
Mediators
Strīda atrisināšanai pusēm palīdzību sniedz speciāli tam profesionāli sagatavota un apmācīta persona – mediators. Nav izslēgts, ka puses izraugās arī divus mediatorus (līdzmediatorus), kas veic komediēšanu, proti, īsteno mediāciju kopīgi.
Lai gan mediatora izvēle ir strīdā iesaistīto pušu kompetencē, tomēr jāņem vērā, ka mediācijas procesā parasti tiek izvirzītas vairākas prasības mediatora profesionālajai sagatavotībai un darbībai. Sagaidāms, ka šādas prasības mediatoram tiks noteiktas arī jaunajā normatīvajā regulējumā, kas attieksies uz mediācijas procesu.
Līdzīgi kā attiecībā uz citām strīda risināšanā iesaistītām trešajām personām, mediatoram ir izvirzīta prasība pildīt tā pienākumus neatkarīgi un neitrāli, nepakļaujoties kādas puses ietekmei. Mediators nedrīkst uzsākt vai turpināt mediācijas procesu, ja ir atklāti apstākļi, kas varētu ietekmēt mediatora neatkarību.
Tāpat mediatoram ir jābūt arī objektīvam. Saskaņā ar Mediatoru rīcības standartiem mediatoram ir jāatsakās veikt mediāciju, ja viņš nespēj veikt to objektīvi, respektīvi, būt brīvs no favorītisma, tendenciozitātes vai aizspriedumiem.3 Tas skar mediatora attiecības ar jebkuru no strīdā iesaistītajām pusēm gan pamatojoties uz tās rakstura iezīmēm, vērtībām, uzskatiem un uzvedību mediācijas laikā, gan arī uz īpašībām, kas nav atkarīgas no konkrētās puses, piemēram, etniskā izcelsme, dzimums utt.
Mediatoram līdzīgi kā vairākiem juridiskās profesijas pārstāvjiem ir jāatsakās no mediācijas vešanas, ja pastāv interešu konflikts vai pat tā iespējamība (šķietams interešu konflikts). Interešu konflikta gadījumi ietver:
- jebkuras personiskas vai darījumu attiecības ar kādu no pusēm;
- jebkādu finansiālu vai cita veida tiešu vai netiešu ieinteresētību strīda iznākumā;
- situāciju, ja mediators pats vai kāds ar viņu saistītas sabiedrības pārstāvis ir darbojies kādas puses labā ārpus mediācijas procesa.4
Līdztekus iepriekš minētajām prasībām mediatoram jāpiemīt arī virknei profesionālu īpašību, lai spētu kompetenti mediēt strīdu. Mediatoram ir jābūt pietiekami izglītotam un pieredzējušam, kā arī jāuzņemas tikai tādi strīdi, kuros viņš ir spējīgs kvalitatīvi un efektīvi vadīt mediācijas procesu.
Mediācijas ieviešana Latvijā
Valsts sekretāru sanāksmē 14.01.2010. tika izsludināts Tieslietu ministrijas izstrādāts pasākumu plāns koncepcijas "Mediācijas ieviešana civiltiesisku strīdu risināšanā" īstenošanai (2010. - 2012. gadam). Tas paredz konkrētus pasākumus mediācijas pakāpeniskai ieviešanai un sniegto mediācijas pakalpojumu līmeņa paaugstināšanai. Tieslietu ministrijas izstrādātājā koncepcijā ir aprakstīti 4 mediācijas modeļi – tīrā mediācija, tiesas atvasinātā mediācija, tiesas mediācija un integrētā mediācija.
Saskaņā ar koncepcijā ietverto informāciju tīrā mediācija tiek izprasta kā mediācija, kuru mediators veic ārpus tiesas procesa. Izmantojot šo modeli, puses pašas izvēlas mediāciju sava strīda risināšanai. Tiesas atvasināto mediāciju veic sertificēts mediators pēc tiesas ierosinājuma, kad tiesu lieta par konkrētu strīdu jau ir ierosināta. Uz mediācijas laiku tiesvedība tiek apturēta.
Tiesas mediācijas gadījumā mediāciju veic tiesas mediators tiesas procesa ietvaros. Par t.s. "tiesas mediatoru" varētu būt pats tiesnesis, kāds tiesas darbinieks, kā arī cita persona, kurai ir attiecīgā kvalifikācija un kura ir nozīmēta konkrēta mediācijas procesa veikšanai. Ja mediāciju veic tiesnesis, viņš nevar to pašu lietu skatīt arī pēc būtības.
Savukārt integrēto mediāciju veic tiesa pašā tiesvedības procesā. Integrētās mediācijas modeļa ietvaros tiek mēģināts rast iespēju pušu sadarbībai, izmantojot un savstarpēji kombinējot tiesvedības procesa un mediācijas procesa iezīmes.
Ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.121 "Par koncepciju "Mediācijas ieviešana civiltiesisku strīdu risināšanā"" tika atbalstīta visu 4 augstāk minēto mediācijas modeļu pakāpeniska ieviešana Latvijā.
Interesanti, ka pasākumu plānā koncepcijas īstenošanai ir dots novērtējums tīrās mediācijas modeļa darbībai, kas atšķirībā no pārējiem modeļiem ir ieviesta Latvijā jau pirms dažiem gadiem. Saskaņā ar mediācijas pakalpojumu sniegšanā iesaistīto nevalstisko organizāciju5 sniegto informāciju attiecībā uz mediācijas procesa iznākumu civiltiesiskos strīdos statistiski vidēji vienošanās tikusi panākta 65 - 75% gadījumos no visām mediācijas lietām. Labāka rezultativitāte bijusi lietām krimināltiesību jomā – vienošanās tikusi panākta pat 90% gadījumos no visām mediācijas lietām.6
Minētie statistikas dati uzskatāmi parāda, ka tīrās mediācijas modelis jau tagad Latvijā darbojas pietiekami sekmīgi. Pēc tam, kad būs pietiekams praktizējošo mediatoru skaits un uzlabota mediācijas procesa kvalitāte, sagaidāms, ka arī pārējie mediācijas modeļi veiksmīgi pierādīs sevi praksē.
Saskaņā ar Tieslietu ministrijas izstrādāto pasākumu plānu 2012.gadā mediācijai būtu nododamas vismaz 5% no civillietām, kas saistītas ar ģimenes jautājumiem (līdzekļu piedziņu bērnu uzturēšanai, vecāku aizgādības izbeigšanu un aprobežošanu, prasības par laulības šķiršanu), kā arī zaudējumu un parāda piedziņu, 2013.gadā – 8% no minētām civillietām, 2014.gadā – 14%, savukārt 2015.gadā – vismaz 20%.
Nepieciešamie grozījumi normatīvajā regulējumā
Lai sekmētu mediācijas pakalpojumu sniegšanas standartu vienotību, veicinātu kvalificētu mediācijas pakalpojumu sniegšanu sabiedrībai un nodrošinātu vienotus mediācijas procesu pamatprincipus, ir plānots tuvākā gada laikā izstrādāt mediācijas likumu. Minētā likuma izstrādi lielā mērā arī veicina 21.05.2008. pieņemtā Eiropas parlamenta un Padomes direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās.
Pašreiz ir iecerēts, ka mediācijas likumā būs skaidri definēts mediācijas process, visi šī procesa dalībnieki (mediators, puses), noteikts sertificēto mediatoru saraksts un vienošanās, kā sekmīga mediācijas procesa rezultāts. Likumā ir arī plānots iestrādāt atsevišķu nodaļu par sertificēta mediatora institūtu, kas noteiktu mediatoriem izvirzāmās prasības, viņu vispārējo tiesību un pienākumu apjomu, ētikas normas utt.
Svarīgi piebilst, ka paralēli mediācijas likuma izstrādei, ir jāveic ievērojami grozījumi arī citos normatīvajos aktos, lai nodrošinātu mediācijas procesa vienotu ieviešanu Latvijas tiesvedības sistēmā. Visbūtiskākos grozījumus šajā sakarā ir plānots veikt Civilprocesa likumā, tāpat grozījumi ir jāveic Administratīvā procesa likumā, kā arī citos ar tiem saistītajos normatīvajos aktos.
Autoru ieskatā mediācijas likuma un citu nepieciešamo likumu grozījumu izstrāde būs veiksmīgs solis tālākā mediācijas ieviešanā Latvijā. Šāda veida normatīvais ietvars arī veicinās sabiedrības informētību un uzticību mediācijas institūtam.
