Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts atklātā tiesas sēdē izskatīja atbildētājas SIA Rīgas Finanšu Grupa kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 02.11.2007. spriedumu V. F. prasībā pret SIA Rīgas Finanšu Grupa par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, par darba attiecību izbeigšanu.

Senāta Civillietu departamenta 11.02.2009. SPRIEDUMS Lietā Nr. SKC – 49.

Lietas būtība

Starp SIA Rīgas Finanšu grupa kā darba devēju un V.F. kā darbinieci 05.05.2004. noslēgts darba līgums par administratores darba pienākumu veikšanu.

14.07.2006. ārste J.D. izsniedza darbnespējas lapu par V.F. atbrīvojumu no darba laikā no 04.07.2006. līdz 17.jūlijam. 19.07.2006. ārste L.V. izsniedza darbnespējas lapu par V.F. atbrīvojumu no darba laikā no 19.07.2006. līdz 31.07.2009. Ārsts T.T. 01.08.2006. izsniedza darbnespējas lapu par V.F. atbrīvojumu no darba laikā no 01.08.2006. līdz 14.08.2006. un vēlāk vēl vienu – no 15.08.2006.

Ierakstītā sūtījumā 18.07.2006. V.F. SIA Rīgas Finanšu grupa nosūtījusi darbinieka uzteikumu ar šādu saturu: "Ar šo uzteicu noslēgto ar SIA Rīgas Finanšu grupa darba līgumu ar 18.08.2006. Gadījumā, ja jūs vēlaties vienoties par agrāku darba līguma izbeigšanu, lūdzu rakstveidā informēt mani."

Ārste J.D. izdoto darbnespējas lapu V.F. (4.jūlijs – 17.jūlijs) ar savu 24.07.2006. paziņojumu atzinusi par neesošu.

Atsaucoties uz ārstes J.D. paziņojumu, SIA Rīgas Finanšu grupa 31.07.2006. nosūtījusi V.F. uzteikumu par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu pēc 10 dienām no uzteikuma saņemšanas dienas, pamatojot to ar Darba likuma 101.panta 1.daļas 1.punktu (neierašanās darbā).

SIA Rīgas Finanšu grupa 09.08.2006. izdevusi rīkojumu atlaist no darba un ar 14.08.2006. izbeigt darba tiesiskās attiecības ar administratori V.F. pēc Darba likuma 101.panta 1.daļas 1.punkta sakarā ar to, ka darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu un amata apraksta noteikto darba kārtību.

Ar Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas atzinumu ārstes J.D. atzinums par darbnespējas lapas atzīšanu par neesošu anulēts, atzīstot, ka darbnespēja V.F. laikā no 04.07.2006. līdz 17.07.2006. noteikta pamatoti. Savukārt ar Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas 30.11.2006. lēmumu ārsta T.T. izsniegtās darbnespējas lapas par laiku no 01.08.2006. atzītas par spēkā neesošām.

28.08.2006. V.F. vērsusies tiesā ar prasības pieteikumu par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un darba attiecību izbeigšanu. Pieteikumā ietverti prasījumi samaksai par darba piespiedu kavējumu no 14.08.2006. līdz 14.09.2006., par darba attiecību izbeigšanu pēc Darba likuma 100.panta ar tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi, kā arī pienākuma uzlikšanu atbildētājai apmaksāt trīs darbnespējas lapas.

Prasītāja norādījusi, ka atbildētāja, uzsakot darba līgumu, ir pārkāpusi Darba likuma 101.panta 3.daļu un 109.panta 3.daļu, jo 14.08.2006. darbnespēja turpinājās.

Ņemot vērā to, ka prasītāja darba attiecības pie atbildētājas turpināt nevēlas, viņa lūgusi izbeigt darba attiecības pēc Darba likuma 100.panta. Savam prasības pieteikumam kā pielikumu prasītāja pievienojusi SIA Rīgas Finanšu grupa adresētu darba uzteikumu, kas datēts ar 18.07.2006.

Ar rajona tiesas spriedumu apmierināti gandrīz visi V.F. prasījumi, izņemot prasību daļā par slimības naudas izmaksu par laiku no 01.08.2006. līdz 14.08.2006.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, prasības apmierinātajā daļā pēc SIA Rīgas Finanšu grupa apelācijas sūdzības ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu prasība apmierināta: 

  • SIA Rīgas Finanšu grupa 31.07.2006. uzteikums un 09.08.2006. rīkojums par V.F. atlaišanu no darba ar 14.08.2006. atzīts par spēkā neesošu;
  • darba tiesiskās attiecības starp SIA Rīgas Finanšu grupa un V.F. izbeigtas ar tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi – 02.11.2007.;
  • no SIA Rīgas Finanšu grupa par labu V.F. piedzīta darba samaksa par darba piespiedu kavējumu par laiku no 14.08.2006. līdz 13.02.2007. – 2222,67 Ls.

Tiesas secinājums par Darba likuma 109.panta 3.daļas pārkāpumu pamatots gan ar to, ka uzteikums 31.07.2006. izdarīts V.F. pārejošas darbnespējas laikā, gan ar to, ka ārstei J.D., atsaucot izsniegto darbnespējas lapu, V.F. darba kavējumu nevarēja atzīt par neattaisnotu, vismaz līdz apstākļu noskaidrošanas brīdim.

Atbildētājas norādījumu, ka pati prasītāja 18.07.2006. uzteica darbu un ar 18.augustu izbeidza darba attiecības ar atbildētāju, un darba piespiedu kavējums konkrētajā gadījumā nav konstatējams, tiesa noraidīja, minot šādu argumentu: "Atbrīvojot V.F. no darba pēc Darba likuma 101.panta 1.daļas 1.punkta, ka darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību, nav atzīstama par samērīgu ar V.F. izteikto gribu beigt darba attiecības ar atbildētāju pēcDarba likuma 100.panta."

SIA Rīgas Finanšu grupa kasācijas sūdzībā lūdz tiesas spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai, minot šādus argumentus:

  • tiesa nepareizi nosprieda izbeigt darba tiesiskās attiecības ar sprieduma pasludināšanas dienu, jo pati prasītāja nosūtīja atbildētājai darbinieka 18.07.2006. uzteikumu, realizējot savas Darba likuma 100.pantā paredzētās tiesības. Šis uzteikums netika atsaukts un vēl joprojām ir spēkā;
  • tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas (Darba likuma 126.pants) jautājumā par atlīdzības izmaksu par darba piespiedu kavējumu, jo no pašas prasītājas darbībām izrietēja vēlēšanās darba attiecības izbeigt. Tā kā nav darba piespiedu kavējuma, Darba likuma 126.pantā noteiktās atlīdzības piedziņa atzīstama par prettiesisku. Šo savu atziņu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, atbildētāja pastiprinājusi ar atsauci uz Senāta spriedumiem (lietas SKC-420/2003, SKC-440/2003).

LR Augstākās tiesas Senāts nosprieda sekojošo:

Atbildētāja apelācijas sūdzībā, iebilstot pirmās instances tiesas secinājumam par Darba likuma 109.panta 3.daļas pārkāpumu, bija norādījusi – lai gan uzteikums bija datēts ar 31.07.2006., kas bija prasītājas pēdējā darbnespējas diena, prasītāja to saņēmusi 04.08.2006., kad viņa bija darba spējīga. Tas, atbildētājas ieskatā, izslēdz minētās likuma normas pārkāpumu.

Izskatot lietu sakarā ar iesniegto apelācijas sūdzību atbilstoši Civilprocesa likuma 426.pantam tādā apjomā kā lūgts apelācijas sūdzībā, tiesai argumentēti bija vai nu jāpievienojas atbildētājas izteiktajiem iebildumiem, vai arī tie jānoraida. Lai gan apelācijas tiesas spriedumā ir norāde uz šiem iebildumiem, nekādu viedokli šajā jautājumā tiesa pretēji Civilprocesa likuma 426.panta prasībai nav izteikusi. Apelācijas instances tiesa līdzīgi pirmās instances tiesai atkārtojusi to, ka darbs uzteikts prasītājas darbnespējas laikā – 31.07.2006., kas, tiesas ieskatā, nozīmē Darba likuma 109.panta 3.daļas pārkāpumu un ir pamats tā atzīšanai par spēkā neesošu.

Lai arī kasācijas sūdzībā nav tiešas norādes uz Darba likuma 109.panta 3.daļas nepareizu iztulkošanu, Senāts uzskata to par principiālu jautājumu, kas raisa nepieciešamību noskaidrot šīs normas saturu.

Izšķirot strīdu par to, kura diena atzīstama par darba līguma uzteikuma dienu, Darba likuma 109.panta 3.daļa ir interpretējama sistēmiski ar Darba likuma 103.panta 1.daļu, kas nosaka darba devēja uzteikuma termiņus, ar šā panta otro daļu par iespēju uzteikuma termiņā neieskaitīt darbinieka pārejošas darbnespējas laiku, kā arī ar Darba likuma 111.pantu, kas gadījumā, ja darba līgums uzteikts pēc Darba likuma 101.panta 1.daļas 6., 7., 8., 9. vai 10.punkta, paredz laiku jauna darba meklēšanai. Uzteikuma mērķis ir darbinieka informēšana par paredzamo darba attiecību izbeigšanu, lai atkarībā no atlaišanas pamatojuma darbinieks atbilstoši Darba likuma 103.panta 1.daļai varētu iegūt laiku attiecīgi 10 dienas vai vienu mēnesi, kas viņam ļautu sagatavoties atlaišanai, kā arī izmantot citas šādam gadījumam likumā garantētās tiesības.

Tā kā darbinieks šīs tiesības var realizēt tikai pēc tam, kad ir uzzinājis par paredzamo atlaišanu, Senāts atzīst, ka par darba līguma uzteikuma dienu atzīstama diena, kad darbinieks ir saņēmis darba devēja uzteikumu.

Izšķirot līdzīgu tiesisko strīdu, Senāts jau ir norādījis, ka gadījumā, ja par uzteikuma dienu atzītu uzteikuma sastādīšanas un parakstīšanas dienu, tad būtu pietiekami, ja šo uzteikumu darbiniekam izsniegtu (paziņotu) dienā, kad viņš tiek atlaists (lieta SKC-372/2008). Nepārprotami, ka šādā situācijā tiktu ignorētas darbinieka likumiskās garantijas un tas būtu pretrunā likuma normu mērķim aizsargāt darbinieku.

To, ka, piemērojot Darba likuma 109.pantu "Darba devēja uzteikuma aizliegumi un ierobežojumi", ir jāvadās pēc uzteikuma saņemšanas dienas, apstiprina arī Darba likuma 122.pants, kura pirmajā teikumā ir noteikts, ka darbinieks var celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Minētā likuma norma apstiprina atziņu, ka noteicošais, izlemjot jautājumu par darba devēja uzteikuma spēkā stāšanos, ir fakta konstatējums par dienu, kad darbinieks uzteikumu ir reāli saņēmis.

Tādējādi, ievērojot, ka apelācijas instances tiesa prasību apmierinājusi, balstoties vienīgi uz Darba likuma 109.panta trešo daļu un to nepareizi iztulkojusi, spriedumu nevar atzīt par tiesisku un tas ir atceļams.

Kasācijas sūdzības pamatarguments ir tas, ka tiesa, apmierinot prasību, nav ņēmusi vērā prasītājas 18.07.2006. uzteikumu un nav izvērtējusi, vai gadījumā, ja darba devējas uzteikums būtu prettiesisks, bija pamats izbeigt darba attiecības uz tiesas sprieduma pamata ar vēlāku laiku, nekā to atbilstoši savam uzteikumam bija lūgusi prasītāja. Atbildētāja uzskatījusi, ka laiku pēc 19.08.2006. tiesa nepamatoti atzinusi par darba piespiedu kavējumu un nepamatoti noteikusi kompensācijas izmaksas pienākumu.

Senāts šādu atbildētājas argumentu atzīst par pamatotu.

Apelācijas instances tiesa savā spriedumā ir norādījusi, ka nepiekrīt SIA Rīgas Finanšu grupa motīviem, ka pati V.F. nevēlējās turpināt darba attiecības, pamatojoties uz viņas 18.07.2008. uzteikumu. Tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Darba likuma 100.panta 4.daļu, darbiniekam un darba devējam vienojoties, darba līgumu var izbeigt arī pirms uzteikuma termiņa izbeigšanās, bet starp pusēm šādas vienošanās nebija.

Tiesas secinājums par šo jautājumu noslēdzas ar jau citēto atziņu: "Atbrīvojot V.F. no darba pēc Darba likuma 101.panta 1.daļas 1.punkta, ka darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību, nav atzīstama par samērīgu ar V.F. izteikto gribu beigt darba attiecības ar atbildētāju pēc Darba likuma 100.panta."

Šāds tiesas secinājums ir grūti izprotams un ļauj tikai izteikt minējumus, vai tiesa Darba likuma 100.panta 4.daļā minēto vienošanos, kad ir iespējams pārtraukt darba tiesiskās attiecības pirms viena mēneša termiņa izbeigšanās, nav sajaukusi ar Darba likuma 114.pantā paredzēto darbinieka un darba devēja vienošanos kā darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamatu vai ir vēlējusies vērtēt prasītājas gribas īstumu, vai arī šādam secinājumam bijuši citi apsvērumi.

No tiesas sprieduma izriet, ka tiesa pēc būtības nav izskatījusi jautājumu par sekām, kādas radīja prasītājas uzteikums.

Darbinieka uzteikums atbilstoši Darba likuma 100.panta 1.daļai ir viņa gribas brīvs izpaudums un šī vienpusēji izteiktā griba ir obligāta darba devējam. Darbinieka uzteikuma izvērtējumam ir piemērojamas vispārējās saistību tiesību normas par gribas izteikumu un īstumu.

Ja prasītāja ar 18.08.2006. darba līgumu bija uzteikusi un pēc minētā datuma viņa darbu nav turpinājusi, tiesai atzīstot, ka tomēr ir noticis darba piespiedu kavējums un darba attiecības izbeidzamas ar tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi – 02.11.2007., bija jāargumentē, uz kādiem apstākļiem un uz kādu tiesību normu pamatojoties savu spēku ir zaudējis vai beidzis darboties prasītājas kā darbinieces uzteikums.

Senāts uzskata, ka konkrētajā situācijā jautājuma izvērtējums par darba devēja uzteikuma tiesiskumu nav saistāms ar jautājumu par prasītājas kā darbinieces uzteikumu. Katram no šiem uzteikumiem ir savs tiesiskais pamatojums, darbības laiks un atšķirīgs tiesiskais mehānisms, kā tas tiek realizēts. Vērā ņemams, ka darba līgumu pirmā 18.07.2006. uzteica prasītāja, norādot 18.08.2006. kā darba līguma izbeigšanas termiņu, un no tiesas sprieduma neizriet, ka prasītājas griba pārtraukt darba attiecības būtu prettiesiski ietekmēta.

Sakarā ar pieļauto kļūdu materiālās tiesību normas interpretācijā, kā arī ņemot vērā trūkumus sprieduma argumentācijā, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, Senāts atzīst, ka spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts nosprieda Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 02.11.2007. spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā tiesas sastāvā.

Avots: LR Augstākā tiesa