Uzņēmums "X" nav samaksājis autoceļu lietošanas nodevu, un, uz ceļa apturot automašīnu, izrakstīti divi protokoli un uzlikts administratīvais sods – autovadītājam 180 eiro apmērā un uzņēmumam 500 eiro apmērā. Uzņēmums sodu samaksājis no uzņēmuma konta. Vai šāda soda nauda, kas paredzēta likumā, ir samērīga un nav jāuzrāda uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) deklarācijā, vai arī jāuzrāda kā ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi un jāmaksā UIN?
Cik saprotams, konkrētajā situācijā piemērots administratīvai sods par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 149.40panta 2.daļā minēto administratīvo pārkāpumu – likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošana, ja autoceļu lietošanas nodeva nav samaksāta. Gan transportlīdzekļa vadītājam, gan uzņēmumam “X” kā pārvadātājam piemērots minimālais šajā normā paredzētais soda apmērs.
Atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (UIN likums) 4.panta 2.daļas 2.punkta a) apakšpunktam ar UIN apliekamajā bāzē ietver ar saimniecisko darbību nesaistītos izdevumus, kas aprēķināti saskaņā ar UIN likuma 8.pantu, tostarp izdevumus soda naudām, līgumsodiem un naudas sodiem izmantotās summas, ja tās nav samērīgas ar darījuma vērtību vai veiktas saistītai personai vai personai, kas izveidota vai darbojas zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā (UIN likuma 8.panta 2.daļas 10.punkts).
Ministru kabineta noteikumu Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi” 64.punktā skaidrots, ka valsts institūciju uzliktās soda naudas, līgumsodi un naudas sodi, kā arī soda sankcijas, kas nepārsniedz Civillikumā noteikto likumisko procentu apmēru, piemērojot UIN likuma 8.panta 2.daļas 10.punktu, ir uzskatāmas par samērīgiem izdevumiem attiecībā pret darījuma vērtību. Tomēr minēto normu nepiemēro, ja pārkāpuma izdarīšanā ir vainojama konkrēta privātpersona, kurai netiek prasīts atlīdzināt nodarīto kaitējumu, piemēram, ar UIN apliekamajā bāzē iekļauj soda naudu, kas samaksāta par nodokļa maksātāja darbinieka ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, ja darba devējs nevēršas ar prasījuma tiesībām pret darbinieku, kas izdarījis pārkāpumu.
Līdz ar to uzņēmumam “X” kā pārvadātājam piemērotais naudas sods par likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošanu, ja autoceļu lietošanas nodeva nav samaksāta, viennozīmīgi uzskatāms par samērīgu izdevumu UIN likuma izpratnē.
Tomēr, kā norādīts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) mājas lapā publiskotajā 2018.gada 1.novembra uzziņā Nr.30.1-8.7/274225, neatkarīgi no tā, kurai personai ir izrakstīts rēķins par ceļu satiksmes pārkāpumu (uzņēmumam vai tā darbiniekam), ja šā pārkāpuma izdarīšanā ir vainojama konkrēta fiziska persona, uzņēmumam ir jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē samaksātās soda naudas, kuras netiek atprasītas no vainīgās fiziskās personas. Līdz ar to administratīvie sodi par ātruma pārsniegumu un soda nauda par laicīgi neapmaksātu maksas ceļu izmantošanu uzskatāmi par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimnieciskās darbības nodrošināšanu, ja tos neatprasa no vainīgās personas, kas faktiski izdarīja pārkāpumu, neievērojot attiecīgās valsts ceļu satiksmes noteikumus.
Ievērojot VID uzziņā norādīto, arī uzņēmumam piemērotais naudas sods par valsts autoceļa posma lietošanu bez autoceļu lietošanas nodevas samaksas būtu uzskatāms par izdevumu, kas nav saistīts ar saimniecisko darbību, un līdz ar to iekļaujams ar UIN apliekamajā bāzē.
Personiski neatbalstu uzziņā pausto VID nostāju par to, ka uzņēmumam piemērotie sodi par ceļu/stāvvietu lietošanu bez samaksas ir uzskatāmi par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimnieciskās darbības nodrošināšanu, ja tos neatprasa no vainīgās fiziskās personas, kas faktiski izdarīja pārkāpumu. Juridiska persona pēc savas būtības ir fikcija, kuru pārstāv vai kuras vārdā un interesēs darbojas konkrētas fiziskas personas, līdz ar to pie jebkura juridiskas personas pārkāpuma vienmēr tieši vai netieši būs vainojama viena vai vairākas fiziskas personas, kuru ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarītās darbības vai bezdarbības rezultātā šis pārkāpums veikts.
Likumdevējs LAPK 14.1pantā un Administratīvās atbildības likuma 7.pantā ir izvēlējies īpaši nodalīt gadījumus, kad administratīvā atbildība par juridiskās personas pārkāpumu tiek piemērota pašai juridiskajai personai. Pārējos gadījumos pie administratīvās atbildības tiek saukta fiziskā persona, kura faktiski izdarījusi/pieļāvusi šo juridiskās personas pārkāpumu (skat. arī Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 2.februāra spriedumu lietā SKA–40/2007, 13.3.punkts) vai arī, kā konkrētajā situācijā par 149.40panta 2.daļā minēto administratīvo pārkāpumu, tiek sodīti abi – gan juridiskā persona kā pārvadātājs, gan fiziskā persona, kas vadījusi juridiskās personas transportlīdzekli, ar kuru pārkāpums ir izdarīts.
Savlaicīgi neveicot samaksu par maksas ceļu lietošanu vai arī pārvietojoties pa valsts autoceļiem bez likumos noteiktās autoceļu lietošanas nodevas samaksas, labumu (finanšu līdzekļu ietaupījumu) pārkāpuma rezultātā gūst tieši juridiskā persona, kurai šis maksāšanas pienākums ir noteikts, nevis tās darbinieks, kurš konkrētajā situācijā jau tāpat ir ticis sodīts par juridiskās personas pārkāpuma pieļaušanu.
Līdz ar to ieteiktu uzņēmumam tomēr griezties VID un lūgt uzziņu par UIN normu piemērošanu tieši konkrētajā tiesiskajā situācijā. Iespējams VID viedoklis par uzņēmumam uzlikto administratīvo sodu būs labvēlīgāks nekā par 2018.gada 1.novembrī uzziņā Nr.30.1-8.7/274225 minēto soda naudu par laicīgi neapmaksātu maksas ceļu izmantošanu.
