01.11.2012. Saeima trešajā lasījumā pieņēma un Valsts prezidents 21.novembrī izsludināja likumu "Grozījumi Administratīvā procesa likumā", kas stāsies spēkā 01.01.2013.

Ieviešot noteikumus attiecībā uz civilprocesa ietvaros izskatāmajām lietām par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību (Civilprocesa likuma 30.2 nodaļa), cita starpā, tika noteikti arī pagaidu aizsardzības līdzekļi. Šo noteikumu ieviešana, izdarot nepieciešamos grozījumus Civilprocesa likumā un citos tiesību aktos, izrietēja no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (Direktīva).

Publisko iepirkumu likuma (Likums) 39.panta 1.daļas 6.punkts nosaka, ka kandidātu vai pretendentu izslēdz no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata pretendenta piedāvājumu, ja "Latvijā reģistrēta (atrodas pastāvīgā dzīvesvieta) kandidāta vai pretendenta darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi [...] ir mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju vidējiem darba ienākumiem valstī minētajā periodā attiecīgajā nozarē [...]" 03.11.2011. Satversmes tiesa pieņēma spriedumu (Spriedums), kurā noteica, ka Likuma 39.panta 1.daļas 6.punkts (Apstrīdētā norma) neatbilst Satversmes 91.pantam. Šajā publikācijā autors koncentrēti atspoguļos sprieduma galvenās atziņas no to potenciālās ietekmes uz nepieciešamo nodarbinātības tiesiskā regulējuma modernizāciju Latvijā.

Lasītājs varētu būt ievērojis, ka juristi, tiesneši un citi tiesību piemērotāji savos lēmumos, spriedumos, juridiskajos atzinumos vai citos dokumentos bieži vien atsaucas uz tiesu nolēmumiem, tādējādi pamatojot kāda argumenta pareizību vai tieši otrādi – nepareizību. Līdz ar to varētu rasties likumsakarīgs jautājums – kādēļ juridisku argumentu nevarētu pamatot tikai ar tiesību normu? Kā autors izklāstīs turpmākajās rindkopās, tiesu nolēmumi arī ir būtisks tiesību avots tāpat kā tiesību normas, līdz ar to atsauce uz tiem ir nepieciešama un pat obligāta. Šīs publikācijas mērķis ir sniegt ieskatu par tiesu nolēmumu saistošo spēku, izskaidrot atšķirību starp tiesu praksi un judikatūru, kā arī veicināt izpratni par judikatūras piemērošanu Latvijā.

No alternatīvajiem jeb ārpus tiesas strīdu risināšanas veidiem, ar to tradicionāli saprotot pārrunas, mediāciju, samierināšanu un šķīrējtiesu, Latvijā ir jau sen ieviests un darbojas šķīrējtiesas institūts. Mediācijas institūts mūsu valstī ir salīdzinoši jauns alternatīvais strīdu risināšanas veids, kas pagaidām mērķtiecīgi attīstās pārsvarā nevalstiskajā sektorā. Veicinot sabiedrības izpratni par mediāciju, šajā rakstā tiks sniegts vispārējs pārskats par mediāciju procesu, kā arī apskatītas galvenās izmaiņas, kas sagaida civilstrīdu izskatīšanas sistēmu tuvākajā laikā.