Piedāvājam augusta “iFinanses” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – grāmatvedības organizācijas dokumenti

Vai uzņēmuma iekšējos grāmatvedības organizācijas dokumentos ir jāapraksta tas, kas jau noteikts likumos, vai tomēr pietiek aprakstīt tikai tās kārtības, kas atbilstoši likumā teiktajam jāizstrādā pašam uzņēmumam? To publikācijā “Ko rakstīt un ko nerakstīt grāmatvedības organizācijas dokumentos?” (iFinanses.lv, 13.08.2025.) skaidro Santa Zvejniece.

“Organizējot grāmatvedības procesus uzņēmumā, vadībai un grāmatvedības speciālistiem ir būtiski rīkoties saskaņoti un mērķtiecīgi, balstoties uz skaidri definētiem principiem un iekšējiem noteikumiem. Gan uzņēmuma vadītājam, gan grāmatvedības darbiniekiem ir jādarbojas pēc vienotas kārtības, kas nosaka, kā saimnieciskie darījumi tiek uzskaitīti, vērtēti un dokumentēti. Skaidri definēti grāmatvedības organizācijas procesi un dokumenti, kā arī formulēta grāmatvedības politika ļauj ne tikai izprast piemērojamos uzskaites un vērtēšanas principus, bet arī nodrošina to ievērošanu praksē – vienādi, saprotami un kontrolējami. Šī nav tikai formāla prasība, bet nozīmīgs instruments, kas nodrošina procesu caurspīdīgumu, grāmatvedības uzskaites konsekvenci un atbildību visos saimnieciskās darbības posmos. Tas apliecina, ka uzņēmumā pastāv sistemātiska pieeja finanšu informācijas sagatavošanai un ka tā atbilst normatīvajām prasībām,” norāda autore.

Turklāt uzņēmumam nav jāpārraksta viss, kas jau noteikts likumos. Gluži pretēji – grāmatvedības organizācijas dokumentos jānorāda, kā tieši šīs likumos noteiktās prasības un noteikumi tiek piemēroti praksē konkrētajā uzņēmumā.

Runājot par problēmātiku ar grāmatvedības organizācijas dokumentiem, S. Zvejniece atklāj – “praksē nereti novērojam, ka uzņēmumu grāmatvedības speciālisti vai ārpakalpojumu grāmatveži iegādājas jau iepriekš sagatavotus grāmatvedības politikas paraugus un tikai minimāli tos koriģē, lai formāli izpildītu normatīvo aktu prasības. Visbiežāk šīs izmaiņas aprobežojas ar uzņēmuma nosaukuma vai datumu nomaiņu, neņemot vērā uzņēmuma darbības specifiku vai izmantotās uzskaites metodes. Šāda pieeja būtībā padara grāmatvedības politiku par formālu dokumentu mapē, nevis ikdienā izmantojamu darba rīku”.

No zvērināta revidenta un kontroles iestāžu viedokļa šāda situācija rada vairākus būtiskus riskus – uzskaites nekonsekvenci, nespēju noteikt atbildību, neatbilstību normatīvajiem aktiem.

2.vieta – kafija birojā

Līdz šim Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzskatīja, ka tēja un kafija birojā darbiniekiem ir ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi. Tomēr rodas jautājums koplīguma sakarā – ja tajā ir paredzēts, ka darbiniekiem ikdienā tiek nodrošināta tēja un kafija (kafijas pauzēs), vai šie izdevumi uzskatāmi par saimnieciskās darbības izdevumiem vai tomēr tie apliekami ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN)? To publikācijā “Kad kafija birojā ir attaisnojami izdevumi?” (iFinanses.lv, 27.08.2025.), kas augustā nokļuvusi lasītāko rakstu TOP 3 otrajā vietā, skaidro Anna Vilka.

Autore norāda, ka tēja un kafija birojā nav ar saimniecisko darbību saistīti izdevumi, ja nav noslēgts darba koplīgums. “Visbiežāk pamatojums, kāpēc uzņēmumi šīs izmaksas uzskatīja par saimnieciskās darbības izmaksām, bija Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi” 66.4.apkšpunkts: ar saimniecisko darbību saistīti izdevumi ietver izdevumus, kas rodas, nodrošinot dzeramā ūdens iegādi darbiniekiem darba vietā, kā arī aprīkojot un uzturot darbiniekiem paredzētās atpūtas telpas darba vietās (piemēram, lai uzvārītu kafiju vai tēju vai ieturētu maltīti darba vietā), ja šo telpu aprīkojums vērtējams kā atbilstošs vispārējai mūsdienu izpratnei par labiem darba apstākļiem.”

Tomēr jāatgādina, ka atpūtas telpu ierīkošanā un uzturēšanā neietilpst nodrošināšana ar tēju un kafiju. “Atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (UIN likums) 8.panta 2.daļas 1.punktam pie izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita visus izdevumus, kas tieši nav saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, tai skaitā nodokļa maksātāja izdevumus dalībnieku vai darbinieku atpūtai, izklaides pasākumiem un citus labumus dalībniekiem un darbiniekiem, ja šie labumi nav bijuši iekļauti fiziskās personas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliekamajā ienākumā, izņemot gadījumu, kad likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” šim ienākuma veidam ir noteikts atbrīvojums.”

Arī VID ir paudis līdzīgu viedokli – personāla ilgtspējas pasākumu izdevumos netiek ieskaitīti ikdienas izdevumi par tēju, kafiju, pienu, augļiem un nelielām uzkodām uzņēmuma darbiniekiem, ja tie nav paredzēti darba koplīgumā.

Savukārt, ja koplīgums ir noslēgts, situācija būtiski mainās. Tie tiek uzskatīti par personāla ilgtspējas pasākumiem. “Gadījumā, ja uzņēmums nevar personificēt personāla ilgtspējas pasākumu izdevumus, kā tas ir situācijā, ja uzņēmums tēju un kafiju iegādājas visiem darbiniekiem, tad netiek noteikts katrs konkrētā darbinieka gūtais labums,” norāda A. Vilka.

3.vieta – satiksmes sodi

Augustā lasītāko rakstu TOP 3 noslēdz jautājums: “Vai administratīvie sodi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē neatkarīgi no tā, kurai personai ­– uzņēmumam vai darbiniekam ­– izrakstīts rēķins par ceļu satiksmes pārkāpumu? Vai tomēr tie būtu jāpersonificē un jāapliek ar IIN? Kurus sodus var uzskatīt par saimnieciskās darbības izmaksām?”. Atbildi publikācijā “Vai darbinieku satiksmes sodi jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē?” (iFinanses, 12.08.2025.) sniedz Modrīte Johansone.

Autore norāda, ka “UIN likuma 8.panta 2.daļas 10.punktā ir teikts, ka ar saimniecisko darbību nav saistītas soda naudas, līgumsodi un naudas sodi, ja tie nav samērīgi ar darījuma vērtību vai veikti saistītai personai vai personai, kas izveidota vai darbojas zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā. MK noteikumu Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi” 64.punktā ir paskaidrots, ka valsts institūciju uzliktās soda naudas, līgumsodi un naudas sodi, kā arī soda sankcijas, kas nepārsniedz Civillikumā noteikto likumisko procentu apmēru, piemērojot likuma 8.panta 2.daļas 10.punktu, ir uzskatāmas par samērīgiem izdevumiem attiecībā pret darījuma vērtību. Minēto normu nepiemēro, ja pārkāpuma izdarīšanā ir vainojama konkrēta privātpersona, kurai netiek prasīts atlīdzināt nodarīto kaitējumu (piemēram, ar UIN apliekamajā bāzē iekļauj soda naudu, kas samaksāta par nodokļa maksātāja darbinieka ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, ja darba devējs nevēršas ar prasījuma tiesībām pret darbinieku, kas izdarījis pārkāpumu)”.

Līdz ar to gadījumā, ja uzņēmums nomaksā soda naudu, piemēram, 100 eiro, par ātruma pārsniegšanu, pastāv vairāki situācijas risinājumi:

  • darbinieks iemaksā uzņēmuma kontā 100 eiro. Uzņēmumam nav izmaksu un līdz ar to nav jāpalielina ar UIN apliekamā bāze;
  • uzņēmums ietur 100 eiro no darbiniekam izmaksājamās algas. Arī šajā gadījumā, tāpat kā iepriekšējā, uzņēmumam nav izmaksu –­ nav jāpalielina ar UIN apliekamā bāze;
  • uzņēmums palielina darbinieka neto algu par 100 eiro, kurus novirza soda naudas apmaksai. Šajā situācijā visas izmaksas, arī palielinātā darba alga, uzņēmumam ir ar saimniecisko darbību saistītās izmaksas, un nekas nav jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē;
  • uzņēmums pats nomaksā soda naudu un neietur to no darbinieka. Šajā gadījumā šie 100 eiro ir jāiekļauj ar UIN apliekamā bāzē un jānomaksā arī UIN 25 eiro.

“Pirmie trīs varianti nerada uzņēmumam UIN saistības, jo uzņēmumam neveidojas izmaksas –­ soda naudu nomaksā darbinieks, bet ceturtajā variantā uzņēmums pats nomaksā soda naudu, kas tiek iekļauta ar saimniecisko darbību nesaistītajās izmaksās un saskaņā ar MK noteikumu 64.punktu ir iekļaujama ar UIN apliekamajā ienākumā,” skaidro M. Johansone.