Tā kā publiskajā telpā periodiski aktualizējas jautājums par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un nodokļu maksātāju tiesvedību ilgo laiku, kā arī izskan pārmetumi, ka VID prakse ir tiesāties līdz galējai tiesu instancei arī lietās, kuru iztiesāšanā jau ir izveidojusies stabila tiesu judikatūra, VID ir sagatavojis skaidrojumu par VID tiesu praksi tiesvedībās ar nodokļu maksātājiem, VID iniciatīvām tiesvedību skaita mazināšanai un atgādina nodokļu maksātājiem par alternatīvu nodokļu strīdu risināšanas veidu – vienošanās līguma noslēgšanu ar VID.
VID uzdevums ir ne tikai veikt nodokļu administrēšanas un kontroles pasākumus, aprēķināt nodokļus, nodevas un citus valsts noteiktos obligātos maksājumus, noteikt soda naudu un nokavējuma naudu gadījumos, kad nodokļu maksātājs nav savlaicīgi un pilnā apmērā aprēķinājis un samaksājis nodokļus, bet arī nodrošināt nodokļu maksātājam Administratīvā procesa likumā un citos likumos nostiprinātās tiesības uz objektīvu un neatkarīgu apstrīdēšanas procesu iestādē. Ņemot vērā, ka VID ir lielākā valsts pārvaldes iestāde, kura veic kontroles funkcijas un pieņem daudz vairāk administratīvo aktu nekā citas iestādes, gluži loģiski veidojas situācija, ka ir skaitliski daudz tiesvedību, kurās VID ir atbildētājs.
VID vērš uzmanību, ka nodokļu maksātāji arī izmanto savas tiesības apstrīdēt VID pieņemtos lēmumus nodokļu strīdu lietās, administratīvo pārkāpumu lietās un piespiedu izpildes un citu strīdu lietās. 2013.gadā VID pamatdarbības struktūrvienības pieņēma 96 126 lēmumus, no kuriem apstrīdēti ģenerāldirektoram tika 3,4%, savukārt 2014.gadā VID pieņēma 113 727 lēmumus, no kuriem apstrīdēti tika 2,6%. Tātad, skatoties uz VID darba rezultātiem kopumā, apstrīdēts tiek salīdzinoši neliels lēmumu īpatsvars.
Izskatot nodokļu maksātāju apstrīdēšanas iesniegumus un sūdzības, tiek vērtēti gan nodokļu maksātāja argumenti, gan sākotnējā lēmuma pamatojums, gan tiesu judikatūras (prakses) atziņas par konkrēto strīdus jautājumu. Gadījumos, kad tiek konstatētas kļūdas tiesību normu piemērošanā vai interpretācijā, pierādījumu pietiekamībā vai novērtējumā, būtiski procesuāli vai citi pārkāpumi, VID ģenerāldirektore apstrīdēšanas stadijā labo pieļautās kļūdas, pilnībā vai daļēji atceļot sākotnējo lēmumu vai pieņemot jaunu lēmumu. Būtiski arī, ka ievērojama daļa strīdu tiek atrisināti VID iekšienē, neturpinot tos tiesā.
Jāatzīmē, ka strīda turpināšana tiesā nav VID, bet gan nodokļu maksātāja izvēle. Visbiežāk nodokļu maksātāji izvēlas tiesā pārsūdzēt VID lēmumus nodokļu strīdu lietās (2014.gadā 48,1% gadījumos nodokļu maksātāji nav piekrituši VID galējam lēmumam un ir izvēlējušies turpināt strīdu tiesā). Savukārt VID kā tiešās pārvaldes iestādei, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nevar būt savu interešu (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 4.daļa). Tas nozīmē arī to, ka VID amatpersonas nav tiesīgas brīvi izvēlēties un bez objektīva pamatojuma neturpināt tiesvedību jeb atteikties no aprēķinātajiem maksājumiem budžetā.
VID vērš uzmanību, ka saskaņā ar tiem tiesu nolēmumiem, kas ir stājušies spēkā, 2014.gadā ir noteiktas budžetā maksājamās summas 77,4 milj. EUR apmērā, bet 2013.gadā – 57,6 milj. EUR apmērā, kas vēlreiz apliecina, cik valstiski nozīmīga ir VID izšķiršanās tiesāties līdz galējai tiesu instancei. Mēdz būt arī ļoti sarežģīti nodokļu strīdi, kuros VID ir nepieciešams tiesas viedoklis jeb interpretācija, lai zinātu, kā pareizi rīkoties citos līdzīgos gadījumos. VID attieksmei pret tiesas nolēmumu nepārsūdzēšanu ir jābūt ļoti atbildīgai arī tādēļ, ka VID administratīvā prakse jeb pieņemto lēmumu skaits ir ļoti liels un katrs gadījums veido precedentu simtiem līdzīgās situācijās.
Tomēr VID atgādina, ka pastāv arī alternatīvs nodokļu strīdu risināšanas veids – vienošanās līguma noslēgšana (likuma "Par nodokļiem un nodevām" (likums par NN) 41.pants). Vienošanās līgumu nodokļu maksātājs un VID slēdz, lai izbeigtu tiesisku strīdu par datu atbilstības pārbaudes un nodokļu revīzijas (audita) rezultātā aprēķinātajiem papildu maksājumiem budžetā vai par konstatēto no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu. Savukārt no 01.10.2014. nodokļu maksātājiem ir iespēja noslēgtajā vienošanās līgumā noteiktos maksājumus veikt proporcionāli gada laikā pēc līguma noslēgšanas dienas.
VID vēlas uzsvērt, ka tomēr VID ne visos gadījumos izšķiras turpināt tiesvedības procesu ar nodokļu maksātājiem un nepārsūdz zemāku instanču tiesas nolēmumus. 2014.gadā VID nepārsūdzēja nelabvēlīgus vai daļēji nelabvēlīgus tiesu nolēmumus 135 lietās, 2013.gadā – 164 lietās jeb vidēji 25% gadījumu.
Pieņemot lēmumu, vai attiecīgais tiesas nolēmums tiks vai netiks pārsūdzēts, tas tiek vispusīgi izvērtēts, ņemot vērā gan līdzšinējo tiesu praksi, gan konkrētās lietas faktiskos un juridiskos apstākļus, gan arī to, vai līdzīgās lietās jau ir izveidojusies stabila Augstākās tiesas judikatūra, kā arī citus būtiskus aspektus.
Ja līdzīgās lietās jau ir izveidojusies stabila judikatūra attiecībā uz konkrētajā lietā piemērotajām un interpretētajām tiesību normām, VID parasti nepārsūdz šādu tiesas spriedumu. VID nepārsūdz tiesu spriedumus arī gadījumos, ja nodokļu maksātājs tiesvedības laikā ir iesniedzis jaunus pierādījumus, kas netika iesniegti un vērtēti ne nodokļu revīzijas (audita) laikā, ne apstrīdēšanas stadijā, un tie atspēko VID izdarītos secinājumus. VID arī konsekventi nepārsūdz tiesu nolēmumus, ja administratīvā procesa laikā iestādē mainījies tiesiskais regulējums un tiesību normas ir labvēlīgākas maksātājam nekā pārkāpuma izdarīšanas brīdī.
VID arī rūpīgi analizē tiesu argumentus, kas ir pamatā VID nelabvēlīgu tiesas nolēmumu pieņemšanai. Galvenokārt tie ir atšķirīgi viedokļi par pierādījumu pietiekamību un vērtēšanu, daļā gadījumu nodokļu maksātāja papildu iesniegtie pierādījumi, kas apstiprina nodokļu maksātāja argumentus, kā arī atšķirīga VID un tiesas veiktā tiesību normu interpretācija.
Viena no būtiskākajām problēmām, kas apgrūtina tiesvedības procesus nodokļu lietās, ir tas, ka praksē aizvien biežāk sastopami gadījumi, kad nodokļu maksātāji savas tiesības iesniegt papildu pierādījumus izmanto ļaunprātīgi (nodokļu maksātājam ir tiesības iesniegt arī papildu pierādījumus, jo šobrīd spēkā esošie normatīvie akti neierobežo privātpersonas tiesības sniegt grāmatvedības dokumentus un citus pierādījumus visa administratīvā procesa laikā gan iestādē, gan tiesā).
Nodokļu maksātājs nodokļu audita laikā izvēlas nesadarboties ar audita veicējiem un nesniegt VID pieprasīto informāciju, taču jau pēc audita rezultāta saņemšanas, bet bieži arī tiesvedības stadijā iesniedz lielus apjomus ar grāmatvedības un darījumu dokumentiem. Šāda rīcība būtiski apgrūtina un paildzina apstrīdēšanas iesniegumu izskatīšanas laiku, jo pēc būtības VID apstrīdēšanas struktūrvienībai ir jāveic audita darbības.
VID ir arī sniedzis priekšlikumus, lai samazinātu nepamatotu nodokļu strīdu skaitu. Viens no priekšlikumiem, kas neguva atbalstu, paredzēja pirms apstrīdēšanas VID daļēju apstrīdētā nodokļu maksājuma samaksu (vairākās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Zviedrijā, Somijā, Dānijā u.c., lēmuma par nodokļu aprēķinu apstrīdēšana neaptur tā izpildi).
Savukārt, lai novērstu ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas, iespējams, mazinātu arī nodokļu strīdu skaitu, VID sadarbībā ar Finanšu ministriju (FM), pārrunājot problēmjautājumu ar tiesnešiem un Tieslietu ministrijas (TM) speciālistiem, 2014.gadā izstrādāja grozījumu projektu likumā par NN, paredzot apstrīdēšanas stadijā VID un tiesā nevērtēt nodokļu maksātāja iesniegtos finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus, kurus nodokļu maksātājs varēja un tam bija pienākums iesniegt nodokļu audita laikā. Tomēr, izvērtējot sagatavoto likumprojektu, TM to nesaskaņoja, un likumprojekts netika virzīts pieņemšanai.
VID atzīst, ka administratīvās prakses pilnveidošana ir nepārtraukts process, kurā būtiska loma ir sadarbībai gan starp iestādes struktūrvienībām, gan ar FM, TM, tiesām un, protams, arī ar nodokļu maksātājiem.
