Jaunais komercdarījumu regulējums

01.01.2010. spēkā stāsies jaunā daļa Komerclikumā (KCL), kas tiks veltīta komercdarījumu regulējumam. Pašlaik komersantiem ir dots gandrīz gads (no 07.01.2009., kad tika izsludināti grozījumi), lai pienācīgi sagatavotos jaunajām tiesiskajām izmaiņām.

Šobrīd komersantu noslēgtajiem darījumiem tiek piemēroti Civillikuma (CL) noteikumi. Ievērojot to, ka komerciālā apgrozība ir daudz dinamiskāka un intensīvāka nekā civiltiesiskā, CL regulējums ne vienmēr atbilst komersantu vajadzībām. Tā, piemēram, komersantu noslēgtajiem darījumiem nav nepieciešamas, tik stingras prasības attiecībā uz formu un tik gari prasījuma noilguma termiņi kā CL noteiktie^[1]. Pēc grozījumu spēkā stāšanās, CL noteikumi komercdarījumiem tiks piemēroti tikai tiktāl, ciktāl tos neierobežos likumā ietvertās tiesību normas.

Par atsevišķa komercdarījumu regulējuma nepieciešamību bija aktīvi runāts gan CL pieņemšanas laikā trīsdesmito gadu beigās, gan izstrādājot KCL projektu deviņdesmitajos gados. Pieņemot CL, tajā tika iestrādāta daļēja juridiskā bāze komercdarījumu daļas izveidei ar ieceri vēlāk izstrādāt un pieņemt atsevišķu likumu. Tā vairākās CL normās ir ietvertas norādes uz komerctiesību normām un pat vēl neeksistējošiem noteikumiem par komercdarījumiem (piemēram, 2321.pantā ir pateikts, ka noteikumi par tirdznieciskās komisijas līgumu atrodami tirdzniecības likumos)^[2]. Tādējādi, KCL komercdarījumu daļas pieņemšana ir uztverama kā viens no ilgi gaidītajiem un plaši apspriestajiem noslēguma punktiem Latvijas komerctiesību attīstībā.

Rakstā tiks apskatīti komerctiesību principi, to nozīme un piemērojamība, likumā iestrādāta komercdarījumu definīcija, ordera vērtspapīru regulējums, kā arī īpašie noteikumi atsevišķiem komercdarījuma veidiem: pirkuma, komisijas, glabājuma un ekspedīcijas līgumiem. KCL regulē arī tādus modernos komercattiecību veidus, kā finansēšanas (līzinga un faktoringa) un franšīzes līgumus, kuri šajā rakstā netiks apskatīti.

Komerctiesību principi un nozīme

Komerctiesību principiem un paražām ir ļoti būtiskā nozīme komercattiecību veselīgajā funkcionēšanā. To piemērošana sekmē komersantu rīcības vienveidību un paredzamību, kas, savukārt, palīdz paātrināt komerctiesisku apgrozību. Kaut arī šie principi KCL nav rakstiski noformulēti, proti, nav tiešā veidā ierakstīti likumā, tomēr var teikt, ka tiem piemīt vispārsaistošs raksturs.

Komercdarījumos kā vienu no galvenajiem principiem varētu minēt atlīdzības principu. Tā kā jebkuras komercdarbības mērķis ir gūt peļņu, visi komersanta komercdarbības ietvaros slēgtie komercdarījumi ir prezumējami kā atlīdzības darījumi. Tāpēc komersants ir tiesīgs prasīt atlīdzību arī bez sevišķas norunas.

Privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas princips paredz, ka komersantam operatīvi jāreaģē uz apstākļu izmaiņām – pircējam un līzinga ņēmējam iespējami īsā laikā jāpārbauda saņemtās preces, pārdevējam nekavējoties jāpaziņo pircējam par preču nodošanu glabājumā, ja pircējs, pieļaujot nokavējumu, atsakās preci pieņemt. Līdzīgi arī prasījumi savu tiesību aizsardzībai komersantiem ir jāpiestāda ātrāk nekā tas ir paredzēts parastajiem civiltiesiskajiem darījumiem (CL paredzētais 10 gadu noilguma termiņš KCL ir samazināts līdz trīs gadiem).

Komersantam pieejamie resursi un informācija ļauj viņu darījumu partneriem sagaidīt no komersanta augsta līmeņa atbildību un rūpību. Tas rada uzticamību komersantam un tā veiktajai darbībai. Šis paaugstinātas uzticības aizsardzības princips paredz, piemēram, labticīgajam ieguvējam, kuram komersants uz komercdarījuma pamata atsavina viņam nepiederošu lietu, iegūt uz to īpašuma tiesības.

Lai palīdzētu komersantam aizstāvēt savas likumīgās tiesības un intereses, neiesaistot obligāti tiesu, šķīrējtiesu vai citas personas, KCL paplašina komersanta pašpalīdzības iespējas: dod viņam tiesības pašam izvēlēties un realizēt tiesību aizsardzības līdzekli pārkāpuma novēršanai. Paplašinātas pašpalīdzības princips ļauj komersantam, piemēram, aizturēt viņa valdījumā esošas otram komersantam piederošas kustamas lietas un vērtspapīrus. Atšķirībā no CL noteikumiem, KCL šīs aizturējuma tiesības izlietošanai nepieprasa savstarpēju sakaru starp aizturētāja prasījumu un aizturamo lietu.

Komercdarījumu definīcija

Komercdarījumi KCL izpratnē ir „komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību”. Komercdarbība KCL 1. panta izpratnē ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Tiesiskie darījumi, savukārt, ir atļautā kārtā izdarītas darbības tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Tādējādi, pēc būtības, likumā jaunieviestās daļas noteikumi attieksies uz visām komersanta atļautā kārtā izdarītām darbībām komersanta komercdarbības ietvaros. Ir vērts atzīmēt, ka saskaņā ar likumu, pat ja darījums ir komercdarījums tikai vienai darījuma pusei, KCL attiecīgie noteikumi tiks piemēroti arī pārējām pusēm.

Komersantu KCL definē, kā "komercreģistrā ierakstītu fizisko personu (individuālo komersantu) vai komercsabiedrību (personālsabiedrību un kapitālsabiedrību)". Pagaidām neatrisināts paliek jautājums, kā tiek vērtēts ārvalstī reģistrēts komersants. Vai tas ir uzskatāms par komersantu KCL izpratnē? Vai uz viņu attieksies KCL jaunie noteikumi? Atbildes uz šiem jautājumiem sniegs tikai prakse.

Ordera vērtspapīri

Komerclikuma grozījumi paredz arī preču pavaddokumentu – konosamentu, kravas pavadzīmju un noliktavas zīmju – tālāknodošanas (jeb indosācijas) regulējumu. Likums minētos pavaddokumentus apvieno vienā grupā – ordera vērtspapīros –, paredzot, ka tie var būt nodoti tālāk ar speciālo norādi (orderu vai indosamentu). Pēc savas būtības orderu vērtspapīru indosācija atgādina CL paredzēto cesijas darījumu, tomēr īstenībā tiem ir ievērojamas atšķirības:

1. indosaments ir vienpusēja vienošanās, ar ko persona atdod savas tiesības uz ordera vērtspapīru; cesija, savukārt, ir divpusējs darījums starp to personu, kas nodod, un to, kas pieņem noteiktās tiesības;
2. normatīvais regulējums pieļauj blanko un uzrādītāja indosamentu. Cesija var notikt, tikai konkrēti norādot personu;
3. cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam atdod (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Indosācijas darījumam ir obligāta rakstveida forma. Mutiskas vienošanās par tiesību nodošanu uz ordera vērtspapīru nav indosamenti;
4. atšķirībā no cesijas, indosaments vienmēr ir beznosacījumu darījums;
5. indosatārs iegūst visas patstāvīgas tiesības, kas izriet no ordera vērtspapīra. Iepriekšējais turētājs, savukārt, visas savas tiesības zaudē. Tādējādi uz indosatāru arī nevar attiecināt tos tiesību ierobežojumus, kas piemita iepriekšējam kreditoram;
6. cesijas gadījumā cedents atbild cesionāram par cedētā prasījuma īstumu, bet par drošību viņš atbild tikai tad, ja ir zinājis par parādnieka maksātnespēju un to ļaunprātīgi noklusējis vai arī uzņēmies prasījuma risku (savukārt, indosējot tiesības, kas izriet no ordera vērtspapīra, indosants a priori atbild indosāta priekšā gan par tiesību īstumu, gan par to izpildi (drošību).

Komerciālā pirkuma līgums

KCL grozījumi paredz, ka par komerciālā pirkuma līguma objektu var būt tikai kustamā manta, kas nav izņemta no privāttiesiskās apgrozības. Jautājums par to, kā tiek kvalificēti darījumi ar nekustamo īpašumu, pagaidām paliek līdz galam neatrisināts.

KCL nosaka atsevišķus noteikumus diviem pirkuma līguma veidiem:

1. pirkuma līgumam ar specifikāciju un
2. termiņpirkumam.

Specifikācijas pirkuma līgumā pircējam ir dotas tiesības izvēlēties pērkamā objekta formu, kvalitāti, izmēru, krāsu utt. Likums uzliek pircējam pienākumu nolīgtajā termiņā vai iespējami īsā laikā pēc pārdevēja pieprasījuma saņemšanas noteikt preces specifikāciju. Ja pircējs nokavē minēto termiņu, pārdevējs drīkst:

1. pats pircēja vietā noteikt preces raksturojošas pazīmes (šajā gadījumā pārdevējam par savu izvēli ir jāpaziņo pircējam un jādod laiks noreaģēt. Ja pircējs minētajā termiņā nepaziņo pārdevējam citu specifikāciju, pircējam ir saistoša pārdevēja noteiktā specifikācija) vai
2. vienpusēji atkāpties no līguma, vai
3. prasīt atlīdzību par viņam radītiem zaudējumiem pircēja pieļautā nokavējuma dēļ.

Pārdevējam nav tiesību piemērot vairāk kā vienu no augstākminētajām iespējām.

Termiņpirkumu raksturo pušu nolīgtais termiņš saistību izpildei, kurš kļūst par līguma būtisku sastāvdaļu. Ja termiņš nokavēts un paliek vēlme prasīt no parādnieka saistību izpildi, par to jāpaziņo nekavējoties pēc termiņa izbeigšanās. Pretējā gadījumā ir tikai tiesības atkāpties no līguma (nepierādot intereses zudumu) vai pieprasīt zaudējumu atlīdzību.

KCL definē un nosaka tādus pircēja pienākumus, kā pienākumu ievērot noteiktus termiņus un iespējami īsā laikā pēc preces saņemšanas to pārbaudīt. Ja pircējs pieļauj noteiktā termiņa nokavējumu, pārdevējam ir dotas pašpalīdzības iespējas:

1. ar iepriekšējo brīdinājumu uz pircēja rēķina pārdot preci publiskā izsolē vai
2. uz pircēja rēķina un riska par samērīgu samaksu nodot preci glabājumā publiskā noliktavā vai citā drošā vietā, par to nekavējoties paziņojot pircējam.

Pārbaudes pienākums prasa no pircēja iespējami īsā laikā konstatēt preces trūkumus un nekavējoties paziņot par tiem pārdevējam, norādot to veidu un apmēru. Likums nesniedz "iespējami īsa laika" definīciju un to noteikšana ir atstāta tiesas ziņā. Saskaņā ar Vācijas tiesu praksi "iespējami īss laiks" ir līdz 7 dienām.

Prece ir uzskatīta par pieņemtu, ja par to speciāli paziņots, kā arī, ja noteiktajā laikā nav paziņots par preces trūkumiem. Ar pieņemšanu pircējs zaudē tiesības prasīt pirkuma līguma atcelšanu vai preces cenas samazināšanu. Izņēmuma gadījums ir vēlāk atrastie preces apslēptie trūkumi.

Komerciālās komisijas līgums

"Komerciālās komisijas līgums ir tāds līgums, ar kuru komersants (komisionārs) apņemas savā vārdā, bet uz citas personas (komitenta) rēķina pirkt vai pārdot preci vai vērtspapīrus vai arī slēgt citu veidu darījumus ar trešajām personām, bet komitents apņemas samaksāt nolīgto provīziju"[3]. Komisijas līgumu ir regulēts arī CL, tomēr, atšķirībā no civiltiesiskajām attiecībām, komercattiecībās komisionārs kā komersants arodveidīgi nodarbojas ar preču vai vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu. Civiltiesiskais komisionārs var veikt vienīgi kustamu lietu pārdošanu.

KCL grozījumi paredz arī, ka gadījumā ja komisionārs kā komersants pārdod preci par augstāku cenu vai nopērk par zemāku cenu, nekā noteicis komitents, tad labumu no tā gūst komitents. Savukārt, saskaņā ar CL normām, ja komisionārs pārdod preci par augstāku cenu, tad pārpalikums pieder viņam.

KCL atšķir komisionāru no komercaģenta, māklera un izplatītāja. Kaut arī minētie komersanti nodarbojas ar līdzīgām komerctiesiskām attiecībām, KCL paredz tiem atšķirīgu regulējumu (KCL 45. - 73.panti).

Ekspedīcijas līgums

Ekspedīcijas līgumu likums definē kā līgumu, ar kuru komersants, kurš sniedz kravas ekspedīcijas pakalpojumus (ekspeditors), apņemas, izmantojot pārvadātāja transporta pakalpojumus, uz nosūtītāja rēķina organizēt kravas nogādāšanu tās saņēmējam, bet nosūtītājs apņemas samaksāt nolīgto atlīdzību. Nepieciešamības gadījumā kravas nosūtītājs atlīdzina ekspeditoram radušos izdevumus un iesniedz visu informāciju un pavaddokumentus, kas attiecas uz konkrētu kravu. Praksē ekspedīcijas līgumi tiek slēgti komplicētajos darījumos, kur ir nepieciešams izmantot dažādus pārvadājuma transportu veidus. Lielākoties tie ir izmantojami starptautiskajos kravu pārvadājumos.

Kaut arī praksē puses bieži vienojas par ekspeditora plašāku darbību spektru (piemēram, kravas apdrošināšanu, iepakošanu, marķēšanu, muitošanu, utt.), saskaņā ar KCL ekspeditors neuzņemas atbildību vairāk kā parastais pārvadātājs.

Likums pietiekami detalizēti apraksta ekspeditora atbildību par zaudējumiem, kas saistīti ar kravas nesaglabāšanu vai kravas nogādāšanas nokavējumu. Atlīdzinot zaudējumus par kravas nesaglabāšanu, ekspeditors atdod atlīdzību un atlīdzina citus maksājumus (izdevumus) proporcionāli nesaglabātās kravas apmēram, ievērojot likumā noteiktās atbildības robežas. Par kravas nesaglabāšanu paredzētais ierobežojums ir 8,33 Starptautiskās Valūtas fonda vienības (1 SDR= USD 1,49728) par bruto masas kilogramu. Ir skaidri redzams, ka minētais ierobežojums ir pārņemts no konvencijas par starptautisko autopārvadājumu līgumu. Neskatoties uz to, ka Varšavas konvencija[4] paredz gaisa pārvadājumiem lielāku pārvadātāja atbildības limitu (17 SDR par kravas kilogramu), saskaņā ar KCL grozījumiem 8,33 SRD ierobežojums tiks piemērots visiem ekspedīcijas līgumiem, neatkarīgi no pārvadājumam izvēlētā transporta veida.

Noilguma termiņš prasījumiem pēc ekspedīcijas līguma parasti ir 3 gadi, bet prasījumiem par kravas bojājumiem, bojāšanos, iztrūkumu, bojāeju, nozaudēšanu vai kavējumu likums nosaka viena gada noilgumu.

Komerciālā glabājuma līgums

Glabājuma līgumu regulē gan CL noteikumi (kā vispārējās normas), gan KCL noteikumi (kā speciālās normas). Atšķirībā no civiltiesiskā glabājuma, komerciālajā glabājuma līgumā ir speciālais subjekts – komersants. Glabājuma darījums ir uzskatāms par komercdarījumu, ja vismaz viena no pusēm ir komersants. Komerciālo glabājumu raksturo obligātais atlīdzības pienākums (glabājuma devējam ir pienākums maksāt atlīdzību par glabājumu). CL nosaka, ka atsevišķajos gadījumos glabājums var būt arī bez atlīdzības. Pie tam, glabātājam ir jābūt pietiekami kompetentam, lai spētu novērtēt glabājumā nodoto lietu un nodrošināt, ka glabāšanas vieta ir piemērota attiecīgajās lietas glabāšanai.

Komerciālajā glabājumā ir ievērojami īsāki noilguma termiņi. Komerciālā glabājuma līguma gadījumā prasījumi pret glabātāju par glabājumā nodotās lietas bojājumiem, bojāšanos, iztrūkumu, atdošanas nokavējumu vai bojāeju noilgst viena gada laikā. Ja glabātājs rīkojies ar ļaunu nolūku vai pieļāvis rupju neuzmanību, minētie prasījumi noilgst triju gadu laikā.

Kopsavilkums

Pēc četriem mēnešiem stāsies spēkā speciālie komersantu noslēgto darījumu regulējošie noteikumi. Atšķirībā no līdz šim civiltiesiskajai apgrozībai piemērojamām normām, komercdarījumu regulējums tiecas uz vienkāršības un ātruma sekmēšanu. Tiek ievērojami saīsināti noilguma termiņi, noteikti zaudējumu aprēķināšanas mehānismi, paplašinātas tiesības komersantiem pašiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Lasot pieņemtos grozījumus vēl tiem neesot spēkā, tomēr rodas jautājumi, par kuriem ar lielu pārliecības sajūtu var teikt, ka tie paraksē aktualizēsies drīz pēc D daļas spēkā stāšanās, un kuri pašreizējā redakcijā nav līdz galam atrisināti. Kā attīstīsies to risināšana, paradīs prakse, bet kopumā komercdarījumu regulējuma pieņemšana ir vērtējama visnotaļ pozitīvi.