Vispārīgā gadījumā par ienākumiem no nekustamā īpašuma atsavināšanas ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Taču likums ir noteicis izņēmuma gadījumus, kuros fiziskā persona ir atbrīvota no nodokļa maksāšanas pienākuma. Kādiem nosacījumiem jāizpildās, lai atvieglojumu piemērotu, un kā noteikt kapitāla pieaugumu, ja nekustamais īpašums bija saņemts dāvinājumā?
Lietas būtība
Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (likums par IIN) 9.panta 1.daļas 33.punkta mērķis ir atbrīvot personu no IIN, ja persona atsavina savu pamata dzīvesvietu. Saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, ja tiek atsavināts fiziskajai personai piederošs nekustamais īpašums, kas nodokļu maksātāja īpašumā ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma (piemēram, nekustamā īpašuma pārdošanas līguma) noslēgšanas dienai ir personas pamata dzīvesvieta, IIN nav jāmaksā.
Lai gan piemērojamie tiesību akti paredz detalizētus priekšnoteikumus, kuriem iestājoties, fiziskā persona ir atbrīvota no IIN samaksas, praksē tomēr ir radušās strīdīgas situācijas, kad fiziskā persona ir vērsusies tiesā savu interešu aizstāvēšanas nolūkā.
30.03.2015. Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments pieņēma spriedumu lietā Nr.SKA–26/2015, kurā skaidro, vai pieteicējai ir pienākums maksāt IIN par ienākumiem no kapitāla pieauguma, ja viņa, lai arī zināmu laiku bija deklarējusi pamata dzīvesvietu attiecīgajā nekustamajā īpašumā, nav bijusi tajā deklarējusies 12 mēnešus 60 mēnešu laikposmā pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas. Šī sprieduma ietvaros AT Administratīvo lietu departaments ir precizējis vēl kādu jautājumu, kurš atsevišķos gadījumos būs noderīgs turpmākajā praksē darījumos ar nekustamo īpašumu.
Deklarētā dzīvesvieta
No likuma par IIN 8.panta 3.daļas 11.punkta un 9.panta 1.daļas 33.punkta izriet vispārējs princips, ka par ienākumiem no nekustamā īpašuma atsavināšanas personai ir jāmaksā IIN, taču šim nosacījumam ir izņēmumi.
Saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem par šādu izņēmuma gadījumu tiek uzskatīta situācija, ja tiek atsavināts personas nekustamais īpašums, kas nodokļu maksātāja īpašumā (no dienas, kad īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu reģistrētas zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas pamata dzīvesvieta.
Likumdevējs ir paredzējis konkrētus kritērijus, kuriem iestājoties, persona būtu jāatbrīvo no IIN samaksas, proti, tiek noteikts, cik ilgi nekustamajam īpašumam jābūt attiecīgā nodokļu maksātāja īpašumā, kā arī cik ilgi un kurā konkrētajā laika periodā nodokļu maksātājam jābūt deklarējušam tanī savu patstāvīgo dzīvesvietu.
AT Administratīvo lietu departamenta lietā Nr.SKA–26/2015 pastāvēja strīds par to, vai pieteicējai ir pienākums maksāt IIN par ienākumiem saistībā ar tai piederoša nekustamā īpašuma atsavināšanu, ja viņa, lai arī zināmu laikposmu bija deklarējusi pamata dzīvesvietu attiecīgajā nekustamajā īpašumā, nav bijusi tajā deklarējusies 12 mēnešus 60 mēnešu laikposmā pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas.
Izskatot lietu, AT Administratīvo lietu departaments secinājis, ka 12 mēnešu deklarētās dzīvesvietas periods ir saistīts un ietilpst 60 mēnešu īpašuma periodā un tie ir saistīti ar atsavināšanas līguma noslēgšanas dienu. Proti, personai jābūt deklarētai konkrētajā nekustamajā īpašumā, kas ir tās īpašums, vismaz 12 mēnešus pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas līguma noslēgšanas, un likums neaizsargā personas, kuras nav izpildījušas kritēriju par dzīvesvietas deklarācijas faktu.
Tādējādi tiek uzsvērts, ka personas pamata dzīvesvietas deklarēšana nav tikai formāla prasība, jo atsevišķos gadījumos tā kalpo par pierādījumu, pamatojoties uz kuru persona var tikt atbrīvota no IIN samaksas. Likuma par IIN 9.panta 1.daļas 33.punkta mērķis ir atbrīvot no IIN gadījumā, ja persona atsavina savu pamata dzīvesvietu.
Līdz ar to, pat ja faktiskā pamata dzīvesvieta ir saglabājusies attiecīgajā nekustamajā īpašumā, likums tomēr skaidri nosaka tieši deklarēšanas faktu par juridiski nozīmīgu, lai izmantotu šo ar likumu noteikto priekšrocību. Tāpat arī jāuzsver, ka personai jābūt faktiski deklarētai dzīvesvietai nekustamajā īpašumā un īpašumā nevar būt deklarēta tikai personas papildu adrese.
 |
| Anete Dimitrovska Foto: Elīna Kursīte |
Dāvināta nekustamā īpašuma vērtība
Šajā pašā lietā Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā kasācijas sūdzībā iebilda pret apgabaltiesas atziņu, ka, atsavinot savulaik dāvinājuma ceļā iegūtu nekustamo īpašumu, par tā iegūšanas cenu būtu atzīstams īpašuma novērtējums kadastrā, nevis īpašuma kadastrālā vērtība. Šim lielumam ir nozīme, veicot personas maksājamo nodokļu aprēķinus.
Piemērojamie tiesību akti paredz, ka nekustamā īpašuma novērtējums kadastrā ir nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības un nekustamā īpašuma sastāvā esošās mežaudzes vērtības summa. Mežaudzes vērtību Kadastra informācijas sistēmā ieraksta, pamatojoties uz Valsts meža dienesta ziņām. Savukārt īpašuma kadastrālā vērtība ir pēc vienotiem vērtēšanas principiem noteiktā datumā atbilstoši kadastra datiem noteikta kadastra objekta vērtība naudas izteiksmē, kas neietver mežaudzes vērtību.
Konkrētajā gadījumā ienākuma no kapitāla noteikšanu regulēja likuma par IIN 11.9pants. Tā 1.daļa nosaka vispārējo principu - kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva, par kādu uzskatāms arī nekustamais īpašums, atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā.
Tā kā kapitāla aktīvi ne vienmēr tiek iegūti pirkuma ceļā ar skaidri noteiktu iegādes vērtību, likumā noteikts, kā citos gadījumos nosakāma iegādes vērtība nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Dāvinājuma gadījumā par iegādes vērtību uzskata dāvinājuma līgumā norādītā konkrētā kapitāla aktīva vērtību, kas nav lielāka par kapitāla aktīva atsavināšanas cenu.
Normatīvie akti nosaka nodokļa maksāšanas pienākumu no kapitāla aktīvu pieauguma, un, tā kā pieauguma summas noteikšanā nodokļa maksātājam ir tiesības ņemt vērā kapitāla aktīvu iegādes vērtību, tostarp, ja tas ir dāvinājums, iestādei konkrēta regulējuma trūkuma gadījumā ir pienākums ņemt vērā tādu iegādes vērtību, kas atbilstu likumā ietvertajiem principiem.
Sprieduma ietvaros tiek norādīts, ka gan darījuma laikā, gan šobrīd spēkā esošā likuma redakcija kā atskaites punktu nekustamā īpašuma iegādes vērtības noteikšanai paredz nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību vienmēr, kad tas ir adekvāti. AT Administratīvo lietu departaments ir secinājis, ka spriedumā atreferētajās normās nav atrodams apstiprinājums, ka atsevišķos gadījumos būtu jāņem vērā nekustamā īpašuma novērtējums kadastrā, kas atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 76.pantam paredz pieskaitīt arī mežaudzes vērtību. Līdz ar to, izmantojot likuma analoģiju, varētu secināt, ka par iegādes vērtību jāuzskata nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība – analoģiski kā citos konkrēti noregulētos gadījumos.
Tomēr AT Administratīvo lietu departaments ir uzsvēris, ka ir jāpatur prātā likuma galvenais princips: ar nodokli tiek aplikts kapitāla pieaugums (kas atbilst arī ienākuma nodokļa principam kopumā). Vērtējot nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības un novērtējuma kadastrā būtību, tiek secināts, ka precīzāks atskaites punkts katra konkrēta īpašuma patiesajai vērtībai ir īpašuma novērtējums kadastrā, jo tikai tas ņem vērā arī mežaudzi, kas objektīvi palielina īpašuma vērtību.
Līdz ar to AT uzskata, ka, likumā iztrūkstot konkrētam regulējumam par nekustamā īpašuma iegādes vērtību dāvinājuma gadījumā, ir pamats tieši piemērot likuma par IIN 11.9panta 1.daļu, tādējādi būtu pamats par iegādes vērtību atzīt nekustamā īpašuma novērtējumu kadastrā.
Komentējot AT Administratīvo lietu departamenta 30.03.2015. spriedumu lietā Nr.SKA–26/2015, secināms, ka, gatavojot dāvinājuma līgumus, pat ja šāds līgums tiek slēgts starp radiniekiem, lai izvairītos no strīdīgām situācijām, vienmēr rakstveidā jānorāda nekustamā īpašuma vērtība. Visbiežāk praksē dāvinājuma līgums arī satur šādu noteikumu un puses arī ir norādījušas nekustamā īpašuma vērtību, pamatojoties uz publiski pieejamajiem datiem par nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību.
Jāpiebilst, ka nekustamā īpašuma vērtībai dāvinājuma gadījumā ir arī praktiska nozīme, jo, pamatojoties uz to, tiek aprēķinātas arī valsts nodevas, kas personai, kura iegūst nekustamo īpašumu savā īpašumā, ir jāmaksā, lai reģistrētu savas īpašuma tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu zemesgrāmatā.
Tāpat, izmantojot kādu ar piemērojamajiem tiesību aktiem piešķirtu priekšrocību, jo īpaši likumā noteiktos gadījumus, kas piešķir personai tiesības nemaksāt nodokli, būtu jāapzinās, ka jāizpildās visiem nosacījumiem, kurus likumdevējs ir ietvēris konkrētajā likuma pantā. Ja personai ir neskaidrības par nodokļu maksāšanas pienākumu, tai ir tiesības prasīt uzziņu kompetentajai iestādei – VID - saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 98.pantu, un VID ir pienākums sniegt atbildi.
