Publiskajā izpratnē par ekonomiku un arī praktiskajā uzņēmējdarbībā pastāv interesants mīts: naudas uzņēmumā nevar būt par daudz. Tomēr, lūkojoties no efektīvas kapitāla izmantošanas skatpunkta, pārlieku liels naudas daudzums uzņēmuma bilancē ir neizdevīgs īpašniekam, lai arī mazāk bīstams nekā sistemātisks naudas trūkums. Kā zināt, cik naudas uzņēmumam turēt norēķinu kontā un cik – citos aktīvos? 

Ja nauda stāv neizmantota vai ieguldīta zema ienesīguma aktīvos (piemēram, banku depozīti) un naudas apjoms ir būtiski lielāks, nekā nepieciešams tuvāku un tālāku mērķu sasniegšanai, uzņēmuma īpašnieks deldē savu kapitālu. Jo nauda pati par sevi vērtību nerada, izņemot finanšu sektoru. Vērtību rada aktīvi, kuros šī nauda tiek pārvērsta, un procesi, kurus tā eļļo. Tāpēc ir stratēģiski un taktiski svarīgi aplēst uzņēmumam adekvātu naudas daudzumu un izprast, ko darīt ar pārpalikumu.

Stratēģiskā mēraukla – atdeve no ieguldītā kapitāla pret tā cenu

Kad uzņēmējs iegulda kapitālu, viņš sagaida, lai atdeve kompensē uzņemto risku. Risku mēra ar vidējo svērto kapitāla cenu jeb WACC (weighted average cost of capital). WACC summē īpašnieka pašu kapitāla cenu un aizņemtā kapitāla cenu proporcijās, kas atbilst finansējuma struktūrai.