Eiropas Savienības Tiesa 2025.gada nogalē pieņēmusi lēmumu par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu, proti, par pakalpojuma sniegšanas vietu elektroniskajiem pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot interneta vietnes jeb digitālās platformas. Šajā lietā ir svarīga atziņa – atkarībā no tā, kā tiek noformēts rēķins gala lietotājiem, platformai var rasties pienākums nomaksāt pievienotās vērtības nodokli.  Izskatām lietu un tiesas secinājumus.

Uzreiz jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2025.gada 9.oktobra lietā C‑101/24 skatīja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu periodā, kurā PVN tiesību aktos vēl nebija ieviestas normas par pakalpojumu sniegšanu digitālajiem pakalpojumiem. Jauna kārtība stājās spēkā ar 2015.gada 1.janvāri un attiecās uz elektroniski sniegtajiem un citiem pakalpojumiem. 

Lietas apstākļi

Strīda izcelsmes valsts ir Vācija, un strīds saistīts ar mobilās spēles izstrādātāju “Xyrality” GmbH. “Xyrality” izplatīja savas spēles, izmantojot lietotni (platformu), ko pārvaldīja Īrijā reģistrēts uzņēmums. Spēļu lejupielādes bija bez maksas, taču lietotāji platformā varēja iegādāties spēļu uzlabojumus. Šie pakalpojumi tika sniegti Eiropas Savienības (ES) teritorijā esošiem gala lietotājiem  – fiziskajām personām.

Norēķini par šiem pirkumiem lietotnē tika veikti ar platformas starpniecību, izmantojot vienu no personas reģistrētajiem maksāšanas veidiem. Pēc pirkuma persona e-pastā saņēma no platformas pasūtījuma apstiprinājumu, kurā bija attēlots lietojumprogrammu veikala logotips un apstiprināts, ka ir veikts pirkums no “Xyrality”. Šajā e‑pasta vēstulē bija norādīta arī bruto cena un PVN (Vācijas) summa, kas iekļauta pakapojuma cenā. Katru mēnesi platforma ziņoja “Xyrality” par lietotāju pirkumiem un izrakstīja rēķinu par komisijas maksu 30% no katra pirkuma summas.

“Xyrality” uzskatīja, ka tā ir pakalpojumu sniedzēja gala lietotājiem – fiziskām personām, tāpēc tā deklarēja Vācijas PVN par piegādēm ES teritorijā. Tomēr vēlāk “Xyrality” iesniedza  koriģētas PVN deklarācijas un apgalvoja, ka tā ar Īrijas platformu ir noslēgusi līgumu par komisijas maksu par pakalpojumu sniegšanu un atbilstoši direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (PVN direktīva) 28.pantam pakalpojumus gala lietotājiem esot sniegusi platforma. Savukārt “Xyrality” sniedz pakalpojumus platformai, kas ir nodokļa maksātājs Īrijā, attiecīgi pakalpojumu sniegšanas vieta ir Īrijā.

Vācijas nodokļu administrācija šādam “Xyrality” viedoklim nepiekrita, jo uzskatīja, ka platforma ir tikai starpnieks un katru reizi, veicot pirkumu, platforma gala lietotājam esot skaidri norādījusi, ka darījumi tiek veikti trešās personas vārdā un ka platforma tikai iekasē maksu, nevis sniedz pašu pakalpojumu. Tātad “Xyrality” sniedz pakalpojumus nevis reģistrētam nodokļa maksātājam Īrijā, bet gala lietotajiem – fiziskajām personām, kuras nav PVN maksātājas un kuras pārsvarā atrodas Vācijā.

Līdz ar to būtībā strīds bija par to, vai platforma ir uzskatāma par tādu starpnieku, kurš piedalās pakalpojuma sniegšanā, tādējādi kļūstot par pakalpojuma sniedzēju.